Kopš pārstāju iet uz jubilejām tikai tāpēc, ka “vajag”, man kļuva vieglāk. Vairs nav sajūtas, ka kaut kas jādara pret sevi. Tagad izvēlos svinēt tikai to, kas man patiešām svarīgs – tuvu cilvēku lokā, ar sarunām, kas nes vērtību. Bieži vien daudz lielāku prieku dod vakars ar draugu uz soliņa vai klusums pie Gaujas, nekā liels galds ar piecdesmit viesiem.
Es neesmu pilnībā novērsies no cilvēkiem un svētkiem. Ja kādam no radiem vai draugiem ir jubileja, es tomēr atceros par to.
Es piezvanu un apsveicu, kā arī parunājamies pa telefonu.
Dažreiz aizsūtu nelielu dāvanu vai ziedus – bez lielām ceremonijām, bet ar īstu vēlējumu.
Ja tie ir ļoti tuvi cilvēki, tad aicinu viņus pie sevis ciemos mierīgākā gaisotnē – bez trokšņa un liekiem viesiem.
Tā esmu saglabājis cieņu un siltumu pret cilvēkiem, bet vienlaikus atturējies no liekās tukšuma sajūtas. Izrādījās, ka šāds formāts sniedz pat vairāk sirsnības nekā lieli galdi un skaļi tosti.
Varbūt kādam mans lēmums šķitīs dīvains vai pārāk neforšs. Bet es iemācījos vienu: svešs svētku galds ne vienmēr nozīmē manu svētku sajūtu. Katram jāizvēlas, kur tērēt savu laiku un enerģiju. Un man šodien tas nozīmē – vairāk būt tur, kur ir patiesība, nevis tikai tukša tradīcija. Un zini – dzīve no tā kļuva labāka.
