5. Nepieprasu, lai mani saprot pilnībā
Agrāk bieži jutos neapmierināta, ja bērni neuzminēja manas emocijas vai nespēja līdz galam izprast manas sajūtas. Bet tagad zinu – viņiem ir savas dzīves, rūpes un ikdienas notikumi. Viņi mani mīl, taču viņu pasaule ir citāda. Es pārstāju prasīt, lai viņi mani saprot pilnībā. Pietiek ar vienkāršu siltumu, smaidu un to, ka viņi zina – es vienmēr esmu viņiem līdzās. Šī apziņa atvieglo sirdi un ienes vairāk miera.
6. Laimi meklēju sevī, nevis gaidu no citiem
Visbeidzot – pats svarīgākais. Laime nav tajā, cik bieži zvana bērni vai cik reizes mazbērni atnāk ciemos. Tā ir tajā, kā es pati jūtos savā ikdienā. Kad iemācījos priecāties par vienkāršām lietām – skaistu saulrietu, smaržīgu kafijas tasi, sarunu ar draudzeni vai mierīgu vakaru ar grāmatu – sapratu: laime dzīvo manī, nevis ārpusē.
Pēc 55 gadiem es pārstāju gaidīt no bērniem un mazbērniem vairāk, nekā viņi spēj dot. Un tieši tad dzīve kļuva vieglāka un krāsaināka. Mīlestība un tuvība rodas nevis no prasībām, bet no brīvības būt sev – un ļaut arī viņiem būt sev.
