Visu dienu pieskatīju mazdēlu, bet no meitas ledusskapja ēdienu ņemt nedrīkstēju – stāstu, kā rīkojos

Katru dienu pieskatīju mazdēlu no rīta līdz vakaram, bet kādā brīdī notika kas tāds, kas lika man pieņemt pavisam citu lēmumu.

Būt vecmāmiņai ir laime un reizē arī liela atbildība. Kad piedzimst mazbērns, viss piepildās ar prieku, un šķiet, ka visa dzīve tagad griežas ap šo mazo cilvēciņu. Tā bija arī ar mani – meita kļuva par māmiņu, un es ar lielu mīlestību uzņēmos rūpes par viņas dēliņu. Katru dienu biju līdzās, lai palīdzētu, jo viņai darbs bija grūts un brīvas dienas – retums.

Tomēr, lai cik daudz mīlestības un spēka ieguldītu, reizēm attiecības ģimenē sašķobās pavisam negaidītā brīdī. Viena epizode pilnībā mainīja manu skatījumu uz meitu un lika man pieņemt negaidītu, bet, iespējams, nepieciešamu lēmumu.

Sinoptiķi laikus brīdina par spēcīgiem pērkona negaisiem un gaidāmajiem plūdiem svētdien

Kopš mazdēla ienākšanas pasaulē mans rīts vienmēr sākas vienādi – jau ap astoņiem esmu viņas mājās. Līdz vakaram pieskatu bērnu: baroju, mazgāju, pastaigājos, šūpoju, lai aizmieg, kopju māju, izmazgāju drēbes, izgludinu. Daru visu, kas nepieciešams, lai mana meita varētu strādāt ar mierīgu prātu, zinot, ka viņas bērns ir drošās rokās.

Es to uztvēru kā pašsaprotamu – viņa ir mana meita, mazulis ir mans mazdēls. Kā gan lai citādi? Vienu pēcpusdienu, kad biju nogurusi pēc garas pastaigas ar bērnu, nolēmu paņemt nelielu uzkodu no ledusskapja – gabaliņu siera un ābolu. Tajā brīdī izdzirdēju vārdus, kurus nebiju gaidījusi.

— “No ledusskapja neko neņem. Tie produkti ir paredzēti tikai mums pašiem.”

“Šarlotes” vietā gatavoju šo brīnišķīgo ābolu ruleti – cepu to katru dienu un tikai 20 minūtēs, bet tik garšīgi, ka pazūd acumirklī

Es nezināju, ko atbildēt.
— “Bet… es taču esmu šeit visu dienu, katru dienu. Kas man tad jāēd?”

Meitas balss bija vēsa un atturīga:
— “Atnes līdzi savu ēdienu. Tā būs vienkāršāk.”

Tajā brīdī es sapratu – kaut kas mūsu attiecībās ir mainījies, un ne uz labo pusi.

Pavisam neliels triks, kas mainīja manu (kā māmiņas ikdienu) – sīkums, bet apgrieza visu manu loģisko domāšanu kājām gaisā

Stāvot ar to pašu ābolu rokās, es sajutu, ka visi mani centieni un rūpes netiek novērtēti tā, kā es to biju gaidījusi. Manī parādījās sajūta, ka dodu ļoti daudz, bet pretī saņemu pārāk maz sapratnes. Tajā vakarā ilgi domāju. Kur pieļāvu kļūdu? Vai tiešām esmu audzinājusi bērnu, kurš šobrīd nespēj līdz galam novērtēt manu palīdzību?

Šī situācija beidzās ar ļoti krasu pavērsienu…

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk