Katru dienu pieskatīju mazdēlu no rīta līdz vakaram, bet kādā brīdī notika kas tāds, kas lika man pieņemt pavisam citu lēmumu.
Būt vecmāmiņai ir laime un reizē arī liela atbildība. Kad piedzimst mazbērns, viss piepildās ar prieku, un šķiet, ka visa dzīve tagad griežas ap šo mazo cilvēciņu. Tā bija arī ar mani – meita kļuva par māmiņu, un es ar lielu mīlestību uzņēmos rūpes par viņas dēliņu. Katru dienu biju līdzās, lai palīdzētu, jo viņai darbs bija grūts un brīvas dienas – retums.
Tomēr, lai cik daudz mīlestības un spēka ieguldītu, reizēm attiecības ģimenē sašķobās pavisam negaidītā brīdī. Viena epizode pilnībā mainīja manu skatījumu uz meitu un lika man pieņemt negaidītu, bet, iespējams, nepieciešamu lēmumu.
Kopš mazdēla ienākšanas pasaulē mans rīts vienmēr sākas vienādi – jau ap astoņiem esmu viņas mājās. Līdz vakaram pieskatu bērnu: baroju, mazgāju, pastaigājos, šūpoju, lai aizmieg, kopju māju, izmazgāju drēbes, izgludinu. Daru visu, kas nepieciešams, lai mana meita varētu strādāt ar mierīgu prātu, zinot, ka viņas bērns ir drošās rokās.
Es to uztvēru kā pašsaprotamu – viņa ir mana meita, mazulis ir mans mazdēls. Kā gan lai citādi? Vienu pēcpusdienu, kad biju nogurusi pēc garas pastaigas ar bērnu, nolēmu paņemt nelielu uzkodu no ledusskapja – gabaliņu siera un ābolu. Tajā brīdī izdzirdēju vārdus, kurus nebiju gaidījusi.
— “No ledusskapja neko neņem. Tie produkti ir paredzēti tikai mums pašiem.”
Es nezināju, ko atbildēt.
— “Bet… es taču esmu šeit visu dienu, katru dienu. Kas man tad jāēd?”
Meitas balss bija vēsa un atturīga:
— “Atnes līdzi savu ēdienu. Tā būs vienkāršāk.”
Tajā brīdī es sapratu – kaut kas mūsu attiecībās ir mainījies, un ne uz labo pusi.
Stāvot ar to pašu ābolu rokās, es sajutu, ka visi mani centieni un rūpes netiek novērtēti tā, kā es to biju gaidījusi. Manī parādījās sajūta, ka dodu ļoti daudz, bet pretī saņemu pārāk maz sapratnes. Tajā vakarā ilgi domāju. Kur pieļāvu kļūdu? Vai tiešām esmu audzinājusi bērnu, kurš šobrīd nespēj līdz galam novērtēt manu palīdzību?
Nākamajā rītā, kā parasti, astoņos meita gaidīja mani ar bērnu. Bet es neatnācu. Tā vietā piezvanīju un mierīgi teicu: “Mīļā, šodien tev nāksies atrast auklīti. Es vairs nevaru būt cilvēks, kurš vienmēr visu uzņemas. Esmu māte un vecmāmiņa, nevis tikai daļa no grafika. Esmu pelnījusi arī sapratni un cieņu.”
Meita to negaidīja. Meita izteica savas emocijas, bet es turējos pie sava. Mīlu savu mazdēlu vairāk par visu, taču arī man ir svarīgi, lai mani novērtē.
Šī pieredze nebija viegla, bet tā bija nepieciešama. Esmu mamma, esmu vecmāmiņa, un esmu pelnījusi cieņu. Varbūt kāds mani nesapratīs, bet šoreiz izvēlējos parūpēties arī par sevi. Es turpinu mīlēt savu mazdēlu, taču vēlos, lai meita iemācās novērtēt ne tikai savu darbu un sasniegumus, bet arī tos cilvēkus, kuri vienmēr ir bijuši līdzās.
