Kādu dienu Amirs, parasts Stambulas iedzīvotājs, devās uz metro, lai brauktu uz darbu. Patiesībā viņš deva priekšroku braukšanai ar automašīnu, taču no rīta viņa spēkrats salūza. Autoservisā, uz kurieni vīrietis devās, teica, ka remonts aizņems vairākas dienas.
– Vai ir iespēja, to izdarīt ātrāk? – vaicāja automašīnas īpašnieks.
– Diemžēl nē. Bet tiklīdz viss būs gatavs, noteikti jūs informēsim.
Tāpēc Amiram bija jāizmanto sabiedriskais transports: gribi vai ne, jo viņam bija jādodas uz darbu. Viņš negribēja braukt ar autobusu, jo tas bieži iekuļas sastrēgumos, bet brauciens ar taksometru nav lēts. Tāpēc viņš izvēlējās Stambulas metro, kas kursēja regulāri pēc saraksta.
Rīts neko neparastu neliecināja, taču pēkšņi vīrietis uz platformas pamanīja suni, kas piesaistīja viņa uzmanību. Šķita, kas gan tur dīvains? Varbūt tas ir kāds no pasažieru četrkājainajiem draugiem? Bet sunim nebija kaklasiksnas, un nelikās, ka viņš ir kāda metro gaidītāja mājdzīvnieks. Dzīvnieks vienkārši sēdēja un gaidīja. Neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību.
Tiklīdz metro vilciens apstājās un durvis atvērās, suns uzreiz ielēca vagonā. Viņam pa pēdām transportlīdzeklī iekāpa arī Amirs.
– Dīvains dzīvnieks, viņš nodomāja. Ja viņš ir bezpajumtnieks, kāpēc viņam būtu jābrauc ar metro?
Izpildi šo testu:
Un tad vīrietis saprata, ka ir pazaudējis suni no redzesloka. Viņš nolēma dzīvnieku atrast un palīdzēt, bet vilciens piestāja viņa stacijā. Amiram bija jāizkāpj no metro, lai dotos uz darbu.
– Jā, iepatikās tev šis suns! – teica viens no vīrieša kolēģiem, kuram viņš izstāstīja notikušo. Ja sunim patīk braukt ar metro, lai tak brauc! Kādi tik dzīvnieki nepārvietojas sabiedriskajā transportā?
– Bet ja nu viņš kādam iekož? – otrs kolēģis iebilda. Es personīgi domāju, ka sunim nav viss kārtībā ar galvu. Un arī tiem, kas viņu ielaida metro. Normāli suņi neceļo bez saimniekiem!
– Tev šis suns ir jāaizmirst, un viss! – piebilda trešais darbabiedrs.
– Es domāju, ka suns gribēja atrast sev ēdienu, Amirs atbildēja. Tāpēc es iekāpu vilcienā. Visticamāk, es viņu vairs neredzēšu…
Bet mūsu varonis kļūdījās. Nākamajā dienā viņš atkal ieraudzīja to pašu suni. Un tad atkal un atkal.
Un kādu dienu Amirs redzēja, kā kāds vīrietis izgrūda no vilciena suni un kliedza:
– Ej prom, blusu suns!
– Kāpēc gan viņu neved prom? – jautāja Amira draugs. – Tas ir ārprāts, ka visi šie nelaimes putni klīst pa metro!
Amirs gribēja pateikt kādu vārdu dzīvnieka aizstāvībai, bet bija par vēlu: metro vilciena durvis aizvērās, un viņš atstāja staciju. Bet nabaga suns palika guļam uz platformas. Viņš uzvedās diezgan dīvaini: nevienam netuvojās, neskrēja aiz vilciena, nerēja uz pāridarītājiem, bet vienkārši gaidīja nākamo vilcienu.
Nākamajā dienā Amirs ieradās stacijā ar suņu barību. Par laimi, suns ceļotājs bija tur, un mūsu varonis viņu pacienāja. Suns priecīgi paluncināja asti, pateicoties, bet vīrietis nodomāja:
– Es noteikti uzminēšu tavu noslēpumu!
Kad Amirs ieradās darbā, viņam piezvanīja no autoservisa un teica:
– Jūsu auto ir salabots, varat paņemt.
Bet Amirs nolēma pagaidīt. Vairākas dienas viņš turpināja braukt ar metro – suns joprojām bija tur. Pienāca vilciens – dzīvnieks iekāpa, pabrauca kādu gabaliņu un izkāpa.
Rūpīgi pārdomājis visu notiekošo, Amirs sazinājās ar varas iestādēm un pastāstīja par suni. Viņam ieteica doties uz dzīvnieku patversmi, ko mūsu varonis arī izdarīja.
Patversmes darbinieki bija pārsteigti:
– Suns brauc ar metro? Vienatnē, bez saimniekiem? Mums viņš jānoķer un jāatdod ģimenei! Maz kas var notikt – ja nu kāds slikts cilvēks viņu sāpina!
Sāka tvarstīt suni. Tomēr “ceļotājs” rokās nedevās. Tad viens no patversmes darbiniekiem brīvprātīgi pieteicās dzīvniekam sekot un drīz ziņoja saviem priekšniekiem:
– Suni sauc Bodži.
– Kāpēc Bodži?
– Ja pareizi saprotu, par godu laukumam, kur atrodas viena no metro stacijām. Tieši tur viņš bija redzams visbiežāk. Un dzīvnieks pārvietojas ne tikai ar vilcienu, bet arī ar citiem transporta veidiem. Piemēram, ar prāmi.
– Ar autobusu arī suns pārvietojas?
– Arī ar autobusu. Tas ir gudrs suns, labi pārzina sabiedriskā transporta noteikumus…
– No kurienes? – priekšniecība bija pārsteigta. – Suņi neprot lasīt! Un viņi neiet skolā! Viņam vienkārši nav bijis, kur apgūt uzvedības noteikumus sabiedriskajā transportā!
– Gribētos zināt. Bet jebkurā gadījumā šis suns nekad neiekāps vilcienā vai autobusā, kamēr visi pasažieri nebūs izkāpuši. Tiesa, ir tādi, kas mēģina viņu padzīt, taču viņam ir arī daudz atbalstītāju.
Beigu beigās Bodži tika notverts un nogādāts pie veterinārārsta.
Varēja noprast, ka suns acīmredzot ir bijis mājdzīvnieks, pēc pārbaudes sacīja ās*t*. – Izgājis visus izmeklējumus un pat ticis kastrēts.
– Ko mums ar viņu tagad darīt?
Stāsta turpinājums nākošajā lapā