Šis notikums, visticamāk, liks ikvienam no mums pārdomāt, cik svarīgi ir palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Jo nekad nevar zināt, kad mums pašiem būs vajadzīgs citu atbalsts.
Vecmāmuļa gulēja uz soliņa, bet cilvēki vienaldzīgi gāja garām…
– Šodien ir nenormāli karsts! – satraukti sacīja kāda apmēram četrdesmit gadus veca sieviete.
– Šausmas, cik smacīgi! – čukstēja aptuveni septiņpadsmit gadus veca meitene.
– Tas ir murgs, galvenais nenoģībt. Kurš zina, kāda temperatūra ir ārā? – jautāja vīrietis, spriežot pēc izskata, taksometra vadītājs.
– Tas ir briesmīgi, cik ilgi tas turpināsies? – teica kāds puika ar izbiedētu skatienu.
Kafejnīcas viesi, ienākot iekšā dalījās sašutumā par tveicīgo laiku, un ļoti priecājās, kad sajuta gaisa kondicioniera vēsumu. Ārā tiešām bija neticami karsts. Pat termometri ārpus logiem “lūdzās ielaist mājā”, jo tiem vienkārši trūka spēka izturēt tādu slodzi.
Automašīnu motori vārījās, luksofori kusa, asfalts kūpēja, bet cilvēki teju vai juka prātā un centās ātrāk iekļūt telpās, lai neizceptos šajā elles katlā. Bija augusts, un ārā valdīja nenormāli karsts laiks.
Andžela, kā ierasts, uzvārīja visiem kafiju un plaši smaidīja, bet šodien viņa izskatījās nedaudz norūpējusies. Šķiet, kurš gan dzers kafiju šajā karstumā? Bet nē, kafijas cienītāji nekur nebija pazuduši.
IZPILDI ŠO ĀTRO TESTU:
Pēkšņi kafejnīcā ienāca viņas draugs Daniels. Abi dažreiz pļāpāja, kad viņš ieradās iedzert kafiju, un viņiem bija laiks nedaudz iepazīt vienam otru.
– Uz kurieni tu visu laiku skaties? – viņš jautāja. – Es to pamanīju vēl stāvot rindā.
– Palūkojies pa logu! – Andžela noraizējusies teica.
Puisis pagriezās, bet uzreiz nesaprata, uz ko viņa skatās, kad pēkšņi…
– Cik tad ilgi večiņa tur jau guļ?
– Nezinu. Es pamanīju apmēram pirms desmit minūtēm. Es nevaru aiziet līdz viņai, tik daudz apmeklētāju. Arī mana pāriniece Gunta ir kaut kur pazudusi, nevar mani aizstāt. Cilvēki vienkārši iet vecenītei garām, viņiem ir vienalga!
– Varbūt viņa vienkārši atpūšas?
– Vai tu esi bijis ārā? Tur ir Taškenta! Viņai noteikti kļuvis slikti! Daniel, pieiesi pie viņas, labi?
– Baigi negribas. Tur ir karsti!
– Daniel, aizej! Iedomājies, ja tava vecmāmiņa gulētu uz soliņa un cilvēki ietu garām!
– Labi, bet no tevis kafija! – vīrietis neapmierināts teica.
– Nekādu problēmu! Un es tev došu virtuli, tikai aizej!
Puisis izgāja ārā, domās dusmojoties uz draudzeni par to, ka viņam atkal jāatgriežas karstuma peklē. Bija tik jauki stāvēt vēsajā kafejnīcā un baudīt tās aromātus, bet ārā bija vienkārši šausmīgi. Šķita, ka plaušas tūlīt uzsprāgs, bet smadzenes izkusīs un izplūdīs caur ausīm.
Viņš pārskrēja pāri ceļam, palaižot garām pāris automašīnu, un nokļuva parkā, kur uz soliņa gulēja sirmā kundze.
– Sieviete, vai jums viss kārtībā? – viņš jautāja, pienākdams tuvāk, bet atbildes nebija.
Daniels papurināja večiņu aiz pleca, bet viņa nereaģēja. Viņš ar pirkstu galiem sajuta, ka viņa ir karsta kā grauzdiņš, kas tikko iznācis no tostera.
Ilgi nedomājot, puisis paņēma vecmāmuļu rokās un aiznesa uz kafejnīcu, nekas cits viņam nenāca prātā. Vismaz tur ir vēss. Garāmgājēji dīvaini uz viņu skatījās, bet neviens pat nepiedāvāja palīdzēt. Visi centās ātri patverties no karstuma. Visiem bija pilnīgi vienalga.
Daniels jau tuvojās kafejnīcai, un Andžela viņu vēroja pa logu. Viņa redzēja, kā puisis nesa večiņu, kura nepārprotami bija bezsamaņā. Beidzot parādījās Gunta.
– Kur tu biji? – Andžela neapmierināti jautāja pāriniecei.
– Vai man tev jāatskaitās? – jauniete saviebās.
– Pastāvi manā vietā aiz letes!
– Kāpēc?
– Celies, es teicu! Tu mani jau esi apnikusi ar savu stulbumu! – Andžela nošņāca un atgāja no letes.
Gunta stājās viņas vietā un sāka gatavot kafiju, skatoties uz savu pārinieci.
Andžela paspēja tieši laikā, lai atvērtu Danielam durvis. Viņš ievilka večiņu iekšā un noguldīja uz viena no ādas dīvāniem. Jauniete maigi uzsita viņai pa plecu un papliķēja pa vaigiem, bet vecā sieviete nereaģēja.
– Izsauc ā*r* palīdzību! – Andžela lūdza Danielam.
Daniels nekavējoties izsauca me*i*us un lūdza ierasties pēc iespējas ātrāk. Kad ārsti nokļuva pie viņiem, svešiniece joprojām gulēja uz dīvāna, apsegta ar samitrinātām salvetēm, lai vismaz nedaudz pazeminātu ķermeņa temperatūru. Viņa tika aizvesta ar ātro palīdzību, tā arī nenākot pie samaņas.
Vakarā Andžela piezvanīja uz s*i*nī*u , lai noskaidrotu, kā sievietei klājas, taču viņai paziņots, ka informāciju par pacientu stāvokli var sniegt tikai tuviniekiem.
Andžela sevi norāja – varēja taču teikt, ka zvana mazmeita, bet nē, viņa uzreiz pauda, ka strādā kafejnīcā, no kurienes večiņu aizveda uz s*i*nī*u . Nekādu informāciju me*i*i jaunajai sievietei nesniedza. Varēja tikai cerēt, ka vecenīte būs savlaicīgi saņēmusi palīdzību.
Vairākas dienas Andžela staigāja un domāja par notikušo. Visvairāk viņa nevarēja saprast cilvēkus, kas gāja garām, un pat nepaskatījās uz nabaga veco sievieti. Vai tiešām visiem bija vienalga? Večiņa bija pieklājīgi ģērbusies, lai gan tas nebija galvenais. Cilvēks, iespējams, mirst citu acu priekšā, bet tas nevienu neinteresē.
Protams, arī viņa varēja pamest kafijas automātu un pieskriet pie sirmās kundzes, bet tad noteikti tiktu atlaista. Pašlaik viņa nekādi nedrīkstēja zaudēt darbu. Labi, ka Daniels ienāca laicīgi iedzert kafiju un neatteicās palīdzēt.
Stāsta turpinājums nākošajā lapā