– Es domāju, ka mums vajadzētu viņu atbrīvot. Suns acīmredzami nevēlas dzīvot kopā ar cilvēkiem.
– Kā atbrīvot? Ko darīt, ja kāds viņam nodara pāri?
– Es domāju, ka viņš neļaus sevi apbižot. Un starp cilvēkiem būs tādi, kas viņu aizsargās. Neuztraucieties, šis suns nepazudīs.
Tā arī tika nolemts. Bodži tika atbrīvots un turpināja savus ceļojumus. Kopš tā laika visa Stambula sāka sekot šim īpašajam dzīvniekam. Daži viņu baroja, citi glāstīja, bet vēl citi sociālajos tīklos rakstīja, kur viņš ir parādījies. Rezultātā par neparasto ceļotāju sāka interesēties ne tikai Turcija, bet visa pasaule.
Kādu dienu Stambulā ieradās amerikāņu fotogrāfs Kriss Makgrats.
– Es izlasīju tviterī par jūsu Bodži un vēlētos viņu redzēt, viņš sacīja varas iestādēm.
– Jā, cik vien jums tīk! – viņam atbildēja.
Fotogrāfs atrada suni un sekoja viņam visu dienu. Bodži ceļoja ar metro, ar prāmi vai autobusu. Un ceļabiedri, viņu ieraugot, priecājās un pat pasmaidīja.
– Neticami! – Kriss apbrīnoja. – Tas nav parasts suns, šķiet, ka viņš zina, kur viņam jāiet!
– Un tā tas arī ir, viņam teica viens no Stambulas metro vadītājiem. Bodži patiešām zina, kur doties.
Novērošanas laikā Kriss noskaidroja: suns vienmēr sēž blakus autobusu vai automašīnu dzinējiem. Mēģinājums saprast, no kurienes neparastajam ceļotājam radies šāds ekstravagants ieradums, amerikānim radīja sekojošu secinājumu:
Visticamāk, dzīvniekam patīk vibrācija. Tāpēc viņš sēž tuvāk tā avotam: dzinējiem, riteņiem…
Un Bodži turpināja ceļot, nobraucot vismaz divdesmit jūdzes dienā! Ja suns tika izmests no transportlīdzekļa, viņš mierīgi gaidīja nākamo vilcienu vai autobusu. Reiz dzīvnieks ar prāmi pat devās uz Prinču salām (Deviņu salu arhipelāgs Marmora jūrā, kas atrodas pie Stambulas krastiem ). Ceļš turp un atpakaļ viņam aizņēma stundu.
– Kā viņš atrod ēdienu? – amerikāņu fotogrāfs brīnījās.
– Tas nav grūti, viņam paskaidroja varas iestāžu pārstāvis. Mūsu iestādes jau ilgu laiku īsteno programmu, lai palīdzētu dzīvniekiem bezpajumtniekiem. Tāpēc viņi var viegli atrast gan pārtiku, gan ūdeni īpaši paredzētās vietās.
Kādu dienu Bodži iegāja restorānā, un divi vīrieši sāka uz viņu kliegt:
– Ej prom! Tā tikai vēl trūka, lai viņš kādam te maisītu! Kur skatās mūsu vadība?! Kāpēc jābaro bezpajumtnieku dzīvnieki?! Mums viņi visi jāignorē, punkts!
Nav zināms, vai tie bija vīrieši, kuri Amira acu priekšā reiz izsvieda suni no vilciena, vai arī citi. Jebkurā gadījumā Bodži, izdzirdot viņu kliedzienus, pameta restorānu. Bet viens no restorāna apmeklētājiem sāka bļaut uz vienu no tiem, kas aizvainoja suni.
– Vai tu esi traks, vai kā?! Tas taču ir Bodži! Nedzeniet viņu prom!
Kriss, kurš bija incidenta aculiecinieks, neatklāja, kā abi vīrieši reaģēja.
Bet pilsētas varas iestādes uzņēmās rūpes par suni. Vienā no metro stacijām viņi viņam uzcēla nelielu būdu; suns regulāri tiek vests pie ve*e*in*rā*sta uz pārbaudēm. Viņi pat izveidoja tviterkontu, kuram ir vairāk nekā simts tūkstoši abonentu. Lielākā daļa no viņiem ir Stambulas iedzīvotāji, kuri ļoti labi pazīst suni.
Pats Bodži turpina pārvietoties ar sabiedrisko transportu un priecē līdzbraucējus.
Lūk, tāda interesanta dzīve sunim bezpajumtniekam!
Ja tev patiks šis brīnišķīgais stāsts, laipni aicināts dalīties ar to sociālajos tīklos! Priecāsimies arī par taviem komentāriem!