Mani sauc Ingrīda, esmu šķīrusies man ir dēls. Kādu dienu viņš atnāca mājās un stāstīja, ka vecmāmiņa esot smagi saslimusi un viņai vajadzīga mana palīdzība. Tā es uzzināju, ka manai bijušajai vīramātei klājas pavisam čābīgi.
Likteņa karma var tevi piemeklēt tad, kad vismazāk to gaidi. Un, ja godīgi, tā darbojas tieši tā. Daudzi cilvēki uzskata, ka nekāds bumeranga efekts vienkārši nepastāv.
Viņuprāt, viltīgie hinduisti to visu izgudrojuši kopā ar Sansāras ratu un citām pasakām. Taču, kā rāda prakse, pat mūsu ikdienas dzīvē, kas nebūt nav piesātināta ar vīraka kociņu smaržu un ikdienas meditācijām, var atrast daudz piemēru šīs pašas karmas darbībai.
Ja iekuļamies nedienās, parasti sakām: “Tas ir Dievs, kas mani soda par pagātnes grēkiem.” Bet tas nemaz nemaina būtību. Secinājums var būt tikai viens: izturies pret cilvēkiem tā, kā tu vēlētos, lai viņi izturas pret tevi. Tas attiecas gan uz svešiniekiem, gan taviem mīļajiem.
Un vispār, centies nodzīvot šo dzīvi ar cieņu. Tas, kas patiešām ir svarīgi, par kādu cilvēku tu kļūsi. Panākumus jebkurā jomā var gūt arī bez kaitējuma nodarīšanas kādam citam. Dzīvojam taču 21. gadsimtā, ir daudz iespēju!
Likteņa karma
Es vienmēr esmu domājusi, ka atriebība – tas nav par mani. Kāpēc sēt negatīvismu, ja dzīvē viss ir savstarpēji saistīts? Protams, sīka ņirgāšanās ir raksturīga visiem cilvēkiem, tādi mēs esam radīti.
Bet priecāties par kāda cita bēdām, pat ja tās ir pelnītas? Lai ļaundari dara šādas lietas, bet es esmu parasta sieviete, kurai nav ienaidnieku. Un no kurienes lai tie rastos parastai mājsaimniecei? Bet nē, izrādījās, ka manī tomēr ir zināms ļaunuma daudzums.
Kā tas viss sākās? Laikam ar iepazīšanos. Vīrs mani iepazīstināja ar savu māti burtiski pirms pašām kāzām. Vīramāte vienmēr ir bijusi valdonīga un patmīlīga sieviete.
Viņa līdz pēdējam nevēlējās iepazīties ar kaut kādu “skuķi”, uzskatot, ka dēls pēdējā brīdī pārdomās un atcels kāzas. Tāpēc, kad viņu pirmo reizi ieraudzīju, sajutu pret sevi vērstu suņu audzētājas skatienu. Viņa uz mani patiešām lūkojās kā uz dzīvnieku – ar vērtējošu skatienu un bez īpašas vēlēšanās vismaz normāli aprunāties.
Tik un tā mēs apprecējāmies un sākām dzīvot manā vienistabas dzīvoklī. Pie sevis vīramāte Milda nolēma mūs nelaist. Lai gan es pati diez vai gribētu dzīvot viņas mājoklī, neraugoties uz to, ka tur trīs istabas un liela platība. Goda vārds, vīramāte mani vienkārši “noēstu”.
Es to zinu, jo visus šos gadus viņa mani ir mācījusi dzīvot gan telefoniski, gan klātienē, kad satikāmies brīvdienās. Visbiežāk viņa mani aprunāja, kad dēls ieradās pie viņas. Vairumā gadījumu atteicos ciemoties pie vīramātes, aizbildinoties ar rūpēm par bērnu vai kādu citu iemeslu dēļ.
Es nolēmu kļūt par mājsaimnieci, atstājot vīram tiesības pelnīt naudu. Mums abiem tā šķita vieglāk. Man bija jārūpējas par mājsaimniecību, bet Ilmārs strādāja rotācijas kārtībā. Un es teikšu: tas ir diezgan grūti, ja dažkārt tu neredzi savu dzīvesbiedru nedēļām ilgi un nevari viņam palūgt veikt sīkus vīriešu darbus mājās. Galu galā viņš ir apgādnieks, nevis mājsaimnieks. Turklāt kā cilvēks Ilmārs ir diezgan slinks, bet es to sapratu jau pirms laulībām.
Tā vai citādi, bet nevarējām nopirkt lielāku dzīvokli. Veicām lielisku remontu, braucām atpūsties kopā ar ar dēlu. Īsi sakot, dzīvojām. Bet nekādi lielie pirkumi, izņemot mašīnu, vīram, nebija. Un mani tas apmierināja.
Es negribēju strīdēties vai kaut ko mainīt. Es domāju, ka pēc vidusskolas pabeigšanas sūtīsim dēlu augstskolā citā pilsētā, un tad viņam vajadzēs tikt galā pašam. Nesaskatu neko sliktu tajā, ka ļaujam bērnam būt patstāvīgam. Lai gan mums ir tikai viena atvase, es negrasījos izdabāt un auklēties ar viņu.
Man arī nevajadzēja to darīt. Bet izrādījās, ka īpaša aprūpe vajadzīga, nevis dēlam, bet gan viņa tēvam – Ilmārs atrada sievieti, kura bija labāka “aprūpētāja” par mani. Lai kā ar Ilmāru, bet mammai viņa patika! Bet ir jāprot cilvēkus noskaņot sev par labu.
Tātad – mans vīrs devās prom no mūsu mājokļa, un mēs klusi izšķīrāmies. Es paliku savā dzīvoklī ar dēlu. Bet bijušais vīrs savu jauno sievieti aizveda pie mātes. Vispār šeit vairs nav ko stāstīt. Jo visu šo periodu es biju šokā, bet manas smadzenes it kā mēģināja izdzēst atmiņas par bijušo dzīvesbiedru.
Lasi vēl: Ļoti garšīgs un ātri pagatavojams Ziemassvētku dzēriens ”Karstais šokolāde ar kanēli un vaniļu”
Es atļāvu dēlam turpināt sazināties ar tēvu, jo, manuprāt, viņš jau bija pieaudzis. Lai gan es, protams, nedaudz baidījos, ka tētis un vecmāmiņa varētu viņu noskaņot pret mani, bet ko lai dara, tā nu sanācis. Ilmārs man nemaksāja uzturlīdzekļus, bet bieži pirka dažādas lietas mūsu dēlam. Acīmredzot, tas bija vīramātes pirksts. Man nebija nodoma tērēt sava bijušā vīra naudu sev. Un viņš to lieliski zināja. Taču lēmums tika pieņemts, un man pret to nebija nekādu iebildumu.
Stāsta turpinājumu lasiet tālāk