Vienīgais, no kā baidījos, bija aktivitātes maiņa. Man šķita, ka tipiska mājsaimniece nekad nevarēs atrast darbu. Nu, protams, man nebija ne darba pieredzes, ne prasmju.
Ko gan es māku, izņemot mājas uzkopšanu un ēst gatavošanu? Pieskatīt bērnus? Bet citu cilvēku bērni ir sveši. Viņiem ir vajadzīga atbilstoša pieeja un, godīgi sakot, vēlme pēc kaut kādas aprūpes. Man dzīvē nekad nekas tāds nav bijis. Tomēr esmu pateicīga savai draudzenei – viņa bija tā, kas man palīdzēja ar padomu.
Mūsu rajonā ir biroju ēka, kur atradu savu ienākumu avotu. Iekārtojos darbā par apkopēju uzreiz vairākos uzņēmumos, kuru telpās bija jānoslauka putekļi un un jāveic mitrā tīrīšana.
Kopumā tas man deva labu peļņu, un dienas beigās es pat nebiju īpaši nogurusi. Gadu ilgā mājokļa uzkopšanas prakse izrādījās noderīga. Un man bija patīkama komunikācija ar jauniem, gudriem cilvēkiem, kas sniedza daudz pozitīvu emociju. Šķita, ka dzīve sāk nokārtoties.
Bet, kā izrādījās, situācija uzlabojās tikai man. Mans bijušais vīrs, kā jau teicu, bieži bija prom no mājām. Un šajā laikā Ilmāra jaunajai sievai izdevās izbaudīt visus dzīves “priekus” kopā ar viņa māti. Viņai nebija kam sūdzēties, tāpēc nesaskaņas tikai saasinājās.
Un tad notika kaut kas negaidīts – Milda salauza gurnu. Un no dusmīgas sirmgalves viņa pārstapa arī par gulošu cilvēku. Jaunās vedeklas nervi neizturēja, un viņa vienkārši aizgāja. Bez brīdinājuma, cik saprotu.
Un Ilmārs? Pat labos laikos viņš bija pārāk slinks, lai iznestu atkritumus. Bet ar slimo māti viņam kļuva pavisam grūti. Turklāt laiks gāja, un darbs gaidīja. Kā es sapratu, viņam nebija uzkrājumu aprūpētājai, bet mana bijusī vīramāte kategoriski atteicās ārstēties slimnīcā. Tāpēc viņu ģimene nolēma sazināties ar mani. Ne tieši, bet caur dēlu. Īso vārdos dēls man pastāstīja, ka vecmāmiņai vajadzīga palīdzība, un es izdarīju attiecīgus secinājumus.
Šis jautājums joprojām nav atrisināts. Es varu pārkārtot savu darba grafiku un palīdzēt Mildai sadzīvē. Tā ir patiesība. Bet… Nez kāpēc man nav vēlēšanās. Jā, es viņu pazīstu daudzus gadus. Un mēs labi pavadījām laiku ar viņas dēlu. Kopīgs bērns un atmiņas.
Tas ir viss. Bet to sauc par karmu, vai ne? Es netaisos priecāties par viņu bēdām, man tas nav vajadzīgs. Taču es arī negribu palīdzēt. Pagaidām. Viss ir jāizsver un jāizlemj. Ir pagājušas jau trīs dienas, un es joprojām nevaru pieņemt lēmumu. Acīmredzot, vēl mazliet jāpagaida, vai ne? Vai varbūt viss atrisināsies pats no sevis, dzīvē taču notiek brīnumi, vai ne?
Bet ko tu domā par šo stāstu? Kā tu rīkotos Ingrīdas vietā? Būsim pateicīgi, ja paudīsi savu viedokli vai dalīsies pieredzē šā stāsta komentāros!