Tatjana, sešdesmit gadus veca sieviete, tieši pirms Lieldienām devās uz sava vectēva atdusas vietu. Viņš bija devies tajā saulē pirms trīs gadu desmitiem.
Katru gadu, nobraukusi simtiem kilometru, viņa ieradās ciematā, kur pavadīja bērnību un jaunību. Mamma pārstāja ceļot ar viņu pirms aptuveni desmit gadiem: slimības dēļ viņa praktiski negāja un diez vai būtu izturējusi ceļu.
Todien kapos bija daudz cilvēku, taču neviens nepievērsa uzmanību vientuļajai sievietei, kura izrāva sauso zāli ap vientuļo kapu, kur neviens jau sen kā nebija bijis.
– Es strādāju, – ieteicās Tatjana, – un ar vienu acs kaktiņu redzu, ka manā virzienā virzās pūlis: trīs vīrieši un tikpat daudz sieviešu. Un aiz viņiem, kā izrādījās, bija vēl divi bērni.
Viņi no vienas puses pieiet pie vectēva pieminekļa, pielīmē mākslīgo ziedu pušķi, pēc kārtas skūpsta vectēva portretu, no otras puses es viņus vēroju un domāju: “Vai es tīru īsto kapu? Varbūt es kļūdījos?
Katram gadījumam paskatījos uz fotogrāfiju: nē, mans vectēvs!
-Un jūs nejauši nekļūdījāties ar pieminekli? Es jautāju šiem cilvēkiem.
– Nē, – saka viens no viņiem, vecākais, – tas ir mans vectēvs.
– Nē, – es jums apliecinu, – tas ir mans vectēvs. Es noteikti zinu.
“Un es noteikti zinu, ka tas ir mans vectēvs,” šī sieviete turpina apgalvot.
Vispār mēs droši vien būtu ilgi strīdējušies, ja šī sieviete nebūtu iedomājusies parādīt savas mammas fotogrāfiju. Un tik tiešām! Viss sakrita.
Lasi vēl: Dēls nosūtīja savu tēvu, vecu ķirurgu uz pansionātu.. Cilvēki smējās un cerēja uz ļaunāko, līdz notika šis…
Sanāca runāt un izrādījās, ka manam vectēvam tiešām ir meita, par ko viņš dzīves laikā nevienam nestāstīja. Tomēr vārds pa vārdam un noskaidrojās vēl kāda ļoti dīvaina lieta ko mans vectēvs nebija man teicis..