– Nellij, vai tu ļausi Danielam iegūt suni? Viņš jau sen gribēja kucēnu, viņš jautāja sievietei, kad viņa atvēra durvis.
– Protams, atbildēja kaimiņiene.
– Tad pasauc viņu.
Pēc pusminūtes zēns izskrēja koridorā un staroja smaidā.
– Oho, kāds mīļuks! viņš iesaucās, ieraugot suņuku.
– Tagad viņš ir tavs! Jums taču nav suņa, sacīja večuks, sniedzot zēnam dzīvnieku.
Pagāja divi gadi. Daniels bieži draiskojās pagalmā ar savu suņuku. Tas puikam bija vienīgais mierinājums, jo mamma bija galīgi savārgusi cukura diabēta dēļ. Pēc kāda laika sieviete smagā stāvoklī tika nogādāta slimnīcā. Ārsti tikai paraustīja plecus.
Pēc Nellijas bērēm kļuva skaidrs: bērnu nedrīkst atstāt pie Andra. Vīrietis dzēra katru dienu. Māja bija netīra un pilna prusaku, bey Daniels arvien biežāk devās nakšņot pie Zigfrīda.
– Vai tu paņemsi mani pie sevis, bērns jautāja, pieglaužoties vecajam vīram.
– Es to ļoti vēlētos. Tikai aizbildnības iestādes neļaus, jo bērnus ļauj adoptēt jauniem vecākiem, kuri var nodrošināt viņu nākotni, viņam skumji skaidroja sirmgalvis.
Neskatoties uz to, ka Zigfrīds lūdza sociālos dienestus ļaut zēnam dzīvot pie viņa, Daniels jtika nogādāts bērnunamā. Bet vecītis panāca, ka nedēļas nogalē viņam ļauj tikties ar puisēnu. Abi devās garās pastaigās pa mežu, paņemot līdzi suni.
Andris nomira dzīvoklī, būdams piedzēries. Cigareti nenodzēsa, izcēlās ugunsgrēks, un viņš nosmaka dūmos. Bet vēlāk pie Zigfrīda ieradās jauniešu kompānija.
– Dzirdējām, ka jums ir mazliet zelta? Vai padalīsities? puiši teica, kad sirmais atvēra viņiem vārtiņus.
– Reiz man bija nedaudz zelta, bet es to nodevu lombardā. Par šo naudu uzcēlu pieminekli savai sievai. Vairāk man nav, Zigfrīds atbildēja.
– Mēs to pārbaudīsim! teica viens no nelūgtajiem viesiem. Tad viņi apgrieza otrādi visu večuka mājoklī bet zelts tā arī netika atrasts. Viņiem bija jādodas prom bez laupījuma.
Gadu gaitā Zigfrīds nepārstāja apmeklēt Danielu bērnunamā un nedēļas nogalēs viņu aizveda paciemotis pie sevis. Puikam bija atlicis gads līdz pilngadībai. Reiz vecais vīrs kādā tikšanās reizē sūdzējās zēnam:
– Tuvojas mana stunda, mazdēliņ Es tev testamentā esmu norakstījis savu māju. Kaut arī vecs, bet būs tev pašam savs mājoklis. Un es varēšu ar mierīgu sirdi doties uz citu pasauli.
– Nē, vectēv! Es negribu, lai tu nomirsti, ar asarām acīs iebilda jauneklis. Viņam bija nepanesami sāpīgi dzirdēt Zigfrīda vārdus.
– Nebēdājies. Tu izveidosi ģimeni, jums ar sievu piedzims bērni, tāpēc ņem manu mājiņu. Varbūt to varēsi pārdosi, ja izgudrosi pārcelties uz pilsētu, večuks pauda.
Daniels izauga par skaistu, staltu jaunekli. Viņš bija līdzīgs savam mirušajam tēvam. Ciematā puisis iepazinās ar meiteni. Olitai viņš ļoti patika, un kādu dienu viņš piedāvāja viņai roku un sirdi.
Tomēr viņa mīļotās vecāki bija pret viņu attiecībām.
– Kāda tu esi muļķe! Ko viņš tev dos? māte un tēvs atkārtoja, protestējot pret meitas laulībām ar Danielu.
– Mammu, es viņu mīlu! Arī jums taču kādreiz nebija nekā, un tu jūs paši visu sasniedzāt. Vai mēs to nevaram izdarīt? Olita raudāja.
Šī iemesla dēļ Daniels bija ļoti sarūgtināts. Viņš zināja, ka viņa mīļotā varēja izvēlēties turīgu līgavaini. Kas gan ir viņš salīdzinājumā ar elegantu, bagātu vecāku meitu? Pamazām viņš zaudēja ticību sev.
Kad puisim palika18 gadu, ciema padomes priekšsēdētājs viņu pasauca pie sevis un iedeva Zigfrīda testamentu. Dokumentos bija teikts, ka puisim jādodas uz mežu un jāatrod ozols, kur aprakta muca ar zelta tīrradņiem. Tesmantam pievienotajā vēstulē Zigfrīds bija ieteicis Danielam zeltu pārdot un gūtos ieņēmumus izmantot sava biznesa izveidošanai.
Daniels bija šokēts un laimīgs vienlaikus. Viņš visu izstāstīja Olitai.
Nākamajā dienā puisis devās uz kapsētu, lai no sirds pateiktos par visu, ko Zigfrīds savas dzīves laikā bija darījis viņa labā.
Pateicoties atrastajam mantojumam, Olitas vecāki piekrita viņas laulībām ar Danielu.
Pēc kāzām jaunais pāris izveidoja zemnieku saimniecību. Viņi uzcēla vecajam vīram granīta pieminekli un neaizmirsa parūpēties arī par viņa sievas kapu. Dzīvesdraugi dzīvoja laimīgi un bija bezgalīgi pateicīgi mūžībā aizgājušajam večukam, kas ļāva viņiem piepildīt savus sapņus.