Zigfrīds dzīvoja ciematā 70 gadus. Pirms gada vīrietis apglabāja savu sievu Mariju. Večuks bija dziļi apbēdināts par viņas nāvi. Pēdējā laikā viņš pat nesazinājās ar citiem cilvēkiem un devās tikai uz kapsētu, lai stāstītu savas dvēseles sāpes aizsaulē aizgājušajai sievai.
– Sestdien došos uz pilsētu. Mana dārgā, man priekš tevis ir jāpasūta piemineklis. Uz redzēšanos, es drīz atgriezīšos, sacīja vecais vīrs, pieskaroties sievas kapa krustam.
Zigfrīdam un Marijai bērnu nebija – viņu jaunības laikos medicīna nebija tik attīstīta, lai veiktu mākslīgo apaugļošanu. Laulātie gribēja paņemt mazuli no bērnunama, taču viņu kā adoptētāju kandidatūra netika apstiprināta.
Mājās vecais vīrs izplūda asarās. Bija sāpīgi atrasties tur, kur agrāk rosījās sieva. Vienīgais cilvēks, ar kuru Zigfrīds runāja, bija zēns vārdā Daniels. Šim astoņus gadus vecajam kaimiņu puikam arī bija interesanti kopā veco kungu, jo viņš stāstīja aizraujošus stāstus par savu bērnību, skolas gaitām un dzīvi kopumā.
Reiz Daniels pie vecā vīra ieradās bēdīgā noskaņojumā.
– Kāpēc tu šodien esi tik kluss? Kurš tev nodarīja pāri? Zigfrīds jautāja.
– Mans patēvs atkal sita manu mammu. Kamēr viņi plūcās, es sēdēju dārzā un gaidīju, teica puika.
– Šodien iešu un pastāstīšu par to rajona policistam, viņš tiks galā. Vai vēlies saldumus? Es atnesīšu, večuks mierināja puisēnu, glāstīdams viņa matus.
– Man neko nevajag, atbildēja Daniels.
Vecais vīrs nogāja pagrabā un iznesa no turienes saini.
– Kas tas? Daniels jautāja.
– Tu esi pārāk jauns, lai zinātu, kas tas ir, sacīja Zigfrīds.
Nākamajā dienā viņš devās uz pilsētu, lai ieķīlātu zelta izstrādājumus un par saņemto naudu rituālo pakalpojumu uzņēmumā pasūtīja pieminekli savai sievai. Atceļā sirmgalvis iebrauca pie iecirkņa policista, lai izpildītu savu solījumu.
– Kaut kas jādara ar to nelieti. Kas izaugs no puikas, ja viņš redzēs, kā patēvs dauza viņa māti? Rīkojieties, pretējā gadījumā man pašam būs jāķeras pie lietas, policistam teica Zigfrīds.
Tajā pašā vakarā Andris tika apcietināts uz 15 dienām par sievas piekaušanu. Vardarbis sievai mēģināja pielabināties, solot, ka vairs nepieskarsies alkoholam un nepacels roku pret viņu, taču Nellija atļāva policijai vīru aizvest.
Viņa gribēja ar dēlu padzīvot mierīgi vismaz pusmēnesi.
– Kā tu viņu paciet? vecais vīrs neizpratnē jautāja sievietei.
– Tēvoci Zigfrīd, kad viņš nedzer, tad ir zelta cilvēks. Man ir diabēts, pati puiku nespēšu uzaudzināt. Andris vismaz atnes mājās naudu.
– Pamet viņu, un pašai spēki radīsies. Es arī tev kaut ko palīdzēšu. Varbūt satiksi Danielam cienīgu tēvu, vecais vīrs ieteica Nellijai.
Dažas dienas vēlāk, kad Zigfrīds atgriezās no kapsētas, viņš izdzirdēja žēlabainu smilkstēšamu. Ieskatoties grāvī, viņš tur ieraudzīja kucēnu. Acīmredzot saimnieki vēlējušies tikt no sunīša vaļā un iemetuši to ūdenī. Paņēmis dzīvnieciņu rokās, Zigfrīds aiznesa viņu mājās, pabaroja un sasildīja. Tad viņš pieklauvēja pie Nellijas durvīm.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā