Veca sieviete, pansionāta iemītniece, ar interesi lūkojās lejā uz ielu – viņas ziņkāri pamodināja maza meitenīte, kas gāja blakus večukam. Smaids uzplauka viņas lūpu kaktiņos, kad viņai šķita, ka meitene noteikti ciemojas pie sava vecvecvectēva.
Paskatoties apkārt, viņa pamanīja moderni ģērbtu pāri, kas sēdēja uz tuvējā soliņa, un viņu klātbūtne vairoja ainas eleganci. Meitene kaut ko iečukstēja vectēvam ausī, viņu saikne bija jūtama pat no attāluma.
Trīs nedēļu laikā, kas pavadītas veco ļaužu pansionātā, Renāte jau bija labi iepazinusi tā iemītniekus un viņu dzīvesstāstus. Viens konkrēts stāsts aizrāva viņas sirdi – par vecu vīru, kādreiz slavenu zinātnieku, kuru regulāri apciemoja viņa mīlošie mazbērni.
“Ak, cik brīnišķīgi redzēt mazbērnus, kuri atceras savas saknes un regulāri apmeklē vectēvu,” Renāte domīgi sacīja, un viņas domas iekrāsoja apbrīnas nots. Dzīvošana šajā pansionātā bija viņas pašas izvēle, lēmums, ko viņa pieņēma izlēmīgi un neatkarīgi.
Savos spēka gados Renāte bija sieviete ar nelokāmu dzīvesspēku un grāciju. Bijusī balerīna, kura vēlāk atrada mierinājumu, pasniedzot baleta stundas. Tomēr pēkšņa Vese***as stāvokļa pasliktināšanās piespieda sievieti doties pensijā, lai gan tas viņai sniedza arī zināmu atelpu no dzīves trakā skrējiena.
Līdzko viņa iejutās savā jaunatklātajā mierā, viņu sāka apmeklēt daudzi radinieki, no kuriem vairākus viņa nekad agrāk nebija pazinusi vai redzējusi.
Šiem ļautiņiem, kuri sirmajai kundzei piedāvāja palīdzību, bija tikai viens mērķis – pieteikt savas tiesības uz viņas četristabu dzīvokli pilsētas centrā. Saprotot viņu patiesos nodomus, Renāte nekavējoties pieņēma drosmīgu lēmumu. Viņa pārdeva savu mājokli, pārskaitot ieņēmumus bankas kontā, un apmetās pansionātā.
Tur viņa atrada drošību un svaigu gaisu, plašu istabu ar skatu uz klusu dārzu un labsirdīgus kaimiņus. Viesi tika sagaidīti ar atplestām rokām, jo večiņai patika viņu kompānija. Viņa iztēlojās, kā pavadīs savus atlikušos gadus šajā patvērumā, pieņemot visu, ko liktenis paredzējis.
Lasi arī: Baltāks par traukiem. Apkopējas metode, kas man palīdzēja iztīrīt tualetes podu līdz mirdzumam
Lasīt vēl: Saeimas deputātu atrod bojā aizgājušu jūras krastā
Kamēr Renāte turpināja vērot ainu aiz loga, viņu pārņēma pēkšņs satraukums. Šķita, ka sanitārs Andrejs, kurš tikko bija pagājis garām mazajai meitenei, paskatījās uz viņu ar dīvainu sejas izteiksmi. Apņēmusies izdibināt šādas rīcības iemeslus, viņa vērsās pie gados jaunā sanitāra ar lūgumu palīdzēt pārkārtot krēslu savā istabā. Ar maigu smaidu viņa jautāja: “Andrej, bet kādas ir jūsu jūtas pret bērniem?”
Andreja acis kļuva miklas, un viņa balsī bija dzirdamas skumjas notis. “Es dievinu bērnus, bet liktenis pret mani ir izturējies nežēlīgi. Mana sieva nevar palikt stāvoklī. Nelaimes gadījuma dēļ viņai radušies sarežģījumi, kas samazina iespējas tikt pie bērna,” pauda vīrietis.
Lasi vēl: Atklāj, kāpēc vecāki vīrieši tik bieži izvēlas jaunas meitenes
Lasi vēl: “Lidl” veikalos būtiskas izmaiņas: pircējiem tas būs pārsteigums
Renāte sajuta dziļu līdzjūtību pret Andreju un atklāja pati savu stāstu par to, cik alkatīgi bijuši viņas radinieki, cenšoties tikt pie viņas mājokļa. Tajā brīdī starp abiem izveidojās saikne, ko nostiprināja kopīgs zaudējums un bēdas.
Dienas pārvērtās nedēļās, un Renāte atklāja, ka pilnībā uzticas Andrejam, dalījās ar viņu savos sapņos un bažām. Savukārt viņš sniedza vecajai sievietei sapratni un atbalstu. Kopā viņi atrada mierinājumu sarunās, kopīgos bēdu un spēka brīžos.
Stāsts lasāms nākošajā lapā