Vai vecumdienās nav grūti dzīvot vienai? Raugi, ko man atbildēja 70-desmitgadīgā kaimiņiene, kurai nav vīra, bet bērni apciemo reizi gadā; līdz asarām

Man kaimiņos dzīvo sirma kundzīte vārdā Tamāra. Savos 70 gados viņa tiešām jau ir večiņa. Staigā ar nūju, nepārtraukti kurn un vienmēr ir ar visu neapmierināta. Bet es jūtu un saprotu, ka vecmāmuļas dzīve nav īpaši laba, ka viņai vajag uzmanību, tieši tāpēc viņa arī šķendējas.

Vispār man šķiet (nevaru būt pārliecināta, tikai pieņemu), ka veci cilvēki kurn nevis no vecuma, bet gan no tā, ka viņiem ir vientuļi un skumji, viņi vēlas uzmanību un rūpes. Paužot savu neapmierinātību, viņi cenšas piesaistīt apkārtējo uzmanību.

Un ziniet, es nolēmu aiziet pie kaimiņu tantītes, uzdot viņai dažus jautājumu, parunāt ar viņu. Sāku ar šādiem jautājumiem: “Varbūt jums kaut kā palīdzēt? Nopirkt kaut ko, atnest, palīdzēt mājas darbos vai vienkārši parunāties?”

Es šos jautājumus uzdevu vienreiz, otrreiz. Bet trešajā reizē kaimiņiene lūdza, lai es viņai nopērku pārtikas produktus. Kad es tos ienesu dzīvoklī, večiņa aicināja mani iedzert tēju. Ar prieku piekritu, jo gribēju ar viņu sirsnīgi parunāties un noskaidrot, kāpēc 70 gadu vecumā cilvēks ir vientuļš un apbižojies uz dzīvi.