Uz to vecā sieviete man atbildēja, ka jau sen neesot domājusi, vai ir grūti vai ne. Viņa vienkārši dzīvojot un nedomājot par grūtumu vai prieku. Viņas vīrs savulaik pameta ģimeni citas sievietes dēļ, kad viņai bija 35 gadi. Tas Tamārai bija tāds satricinājums, ka viņa neuzsāka jaunas attiecības ar vīriešiem, jo neuzticējās viņiem. Viņa viena izaudzināja divus bērnus kā varēdama.
Bērni ierodas ciemos vien reizi gadā, vasarā, uz viņas dzimšanas dienu. Bet viņi nespēj palikt ilgi. Sāk lamāties savā starpā, tāpēc labāk, lai viņi nemaz nebrauc ciemos.
Dažreiz viņa ar bērniem sazinās telefoniski. Tas arī viss.
Vecā kundze pauda, ka viņai nav ne draugu, ne radu. Dzīve aizrit tik bezjēdzīgi un vientuļi, ka gribas gaudot kā vilkam. Tāpēc māmuļa raud uz pleca nejauši sastaptiem cilvēkiem.
Tamārai sāka birt asaras…
Un man viņas bija tik žēl. Nācu pie secinājuma, ka mēs paši veidojam savas vecumdienas. Ka mūsu attiecības ar bērniem, apkārtējiem cilvēkiem un radiem nosaka, kādas būs mūsu vecumdienas. Un, ja mēs neatrodam kopīgu valodu un sapratni ar mīļajiem, tad mūs sagaida vientulība.
Lasi vēl: Večiņa iedeva nesen iznākušajam ieslodzītajam naudu autobusam. Bet pēc kāda laika viņu apciemoja nelūgti viesi…
Nevienam nenovēlētu 70 gadu vecumā dzīvot vienam. Vismaz man tā šķiet.
Bet ko tu domā par šo tematu? Kāds ir tavs viedoklis par vientuļām vecumdienām, raksti savu viedokli komentāros!