“Tas taču nav mans bērns,” nodomāja Inese, pirmo reizi paņemot rokās savu jaundzimušo dēliņu

Tuvojoties vakaram, dzemdību nama māsiņa atveda jaundzimušo zēnu pie viņa mātes Ineses. Mazulis bija ievīstīts vairākos autiņos, un bija nepieciešams kāds laiks, lai viņu no tiem iztītu, pēc tam, kad mediķi bija atstājuši māti un viņas dēliņu vienus.

Inese maigi nostiprināja autiņbiksīšu galus, lai mazulim nerastos diskomforts. Beidzot viņa ieraudzīja mazo rozā ķermenīti. Kaut arī nezināma iemesla dēļ viņa bija cerējusi, ka dēliņš būs lielāks. Tomēr iepakots autiņbiksītēs, viņš mierīgi gulēja.

Inese maigi noglāstīja jaundzimušā vēderu un kājiņas. Pēc tam, aizvērusi acis, viņa noliecās pār mazulīti un ieelpoja viņa smaržu. Viņa tik ļoti sapņoja par šo mirkli, kad atpazīs sava dēliņa aromātu, un viņš kļūs viņai tuvs un mīļš.

Šobrīd aktuāli

“Tev būtu jāsāk nēsāt bēšu krāsu, tev tomēr jau 52′ paziņoja vīrs; es izņēmu telefonu un piezvanīju kādam

Lasi vēl: Atklājas, kas iepriekš noklusēts un nezināms par aizgājušo Juri Kulakovu  

Taču gaidītais mirklis nenotika. Mazulim nebija tās smaržas, kādu Inese bija iedomājusies. Viņa uzreiz saprata, ka šis nav viņas pašas bērns, bet gan audžumāte. Viņa jutās sašķelta un pārņemta ar nepārvaramu vēlmi aiziet no palātas un vairs neatgriezties.

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk