Tas notika tālā pagātnē, tomēr sieviete šo atgadījumu atcerējās līdz pat savai pēdējai mūža dienai. Tā bija ļoti traka diena, kuru nevar aizmirst.
Tas notika 1973. gadā Krievijas Kemerovas apgabala Prokopjevskas pilsētā. Todien masiere Tamāra ātrāk nekā parasti steidzās pamest savu darbavietu sanatoriju, lai dotos mājās ieturēt pusdienas un apraudzītu slimo meitu.
Viņa bija gandrīz sasniegusi priežu alejas galu, kad aiz kaut kā paklupa un gandrīz nokrita. Pagriežoties Tamāra ieraudzīja, aiz kā bija aizķērusies: no alejā augošajiem krūmiem bija izspraukusies sievietes kāja augstpapēžu kurpē.
Tamāra nekavējoties metās krūmu virzienā. Varbūt kādam cilvēkam bija palicis slikti? Bet pašķirot zarus, masiere šausmās iekliedzās. Krūmos brūnā peļķē gulēja kāda sieviete.
Otrā upura atrašana
1973. gadā Padomju Savienībā sāka rādīt televīzijas seriālu, kas vēlāk kļuva leģendārs. Katru vakaru visa valsts sastinga televīzijas ekrānu priekšā, lai uzzinātu, kas notiks ar filmas “17 pavasara mirkļi” varoņiem.
Togad tika pabeigta ASV spēku izvešana no Dienvidvjetnamas, bet ASV Kongress pieņēma tiesību aktus, lai izbeigtu darbus Laosā un Kambodžā. Ņujorkā tika atvērts Pasaules tirdzniecības centrs, septiņu ēku komplekss, ko projektēja arhitekts Minoru Jamasaki. Projekts sastāvēja no diviem torņiem, katrs ar 110 stāviem. Pirms 2001. gada 11. septembra notikumiem tie tika uzskatīti par lielākajiem debesskrāpjiem pasaulē.
Tikmēr vienā no Kemerovas apgabala sanatorijām risinājās notikumi, kas kaislību intensitātes un noslēpumu ziņā neatpalika no seriāla.
Prokopjevskas milicijas nodaļa saņēma zvanu no vietējās sanatorijas. Galvenais ārsts stāstīja – kāds uzbrucis un mēģinājis ietekmēt precētu pāri, kurš atpūtās kūrorta teritorijā.
“Sieva un vīrs ar miesas bojājumiem tika ievietoti Slim**cā. Nezināms cilvēks viņiem uzbruka un aplaupīja,” informēja Pol***jas leitnants Nikolajs Jankins.
Milicijas operatīvajai grupai, kas ieradās notikuma vietā, liecinieku netrūka. Masiere Tamāra pastāstīja un parādīja, kur uzgājusi cietušo sievieti. Vēlāk, kad uzbrukuma upuris ar sanatorijas darbinieku un atpūtnieku palīdzību tika pārvests uz korpusu netālu no promenādes, tika atrasts vēl viens cilvēks, kas bija bezsamaņā.
Cietušie nekavējoties tika identificēti. Tie izrādījās sieva un vīrs Sanajevi, kuri sanatorijā bija ieradušies iepriekšējā vakarā. Daudzi redzēja, kā pāris vakarā nesteidzīgi pastaigājies pa priežu aleju.
Visi liecinieki atcerējās kādu izmeklēšanai diezgan svarīgu detaļu – vīrieša rokās bija portfelis diplomāts. Bet, kad ieradās milicija, detektīvi neatrada nevienu diplomātu ne alejā, ne krūmos. Secinājums šķita acīmredzams – laupīšana. Bet kurš gan varētu uzdrīkstēties to darīt slēgtajā sanatorijas teritorijā, kurā ieeja nepiederošām personām bija stingri aizliegta?
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā