Viņš nevarēja nedz dzirdēt, nedz saprast, kas bija noticis, taču zināja droši, ka viņa saimnieks ir pazudis. Jurijs viņam bija dzīves jēga, un tagad suns bija palicis viens, kaut arī saimnieka bērnu un mazbērnu aprūpē.
Jurija b.ē.r.es visai ģimenei bija ļoti smagas. Muhtars sēdēja vistuvāk visiem un skaidri vēroja, kas notiek, kad zā.r.k.u. nolaida lejā. Viņš sēroja tikpat ļoti kā cilvēki, un tas bija pārsteidzošs skats. Tā bija suņa pēdējā atvadīšanās no sava saimnieka.
Kamēr ķermeni a.p.g.l.ab..āj..a, Muhtars paklausīgi sēdēja uz vietas. Viņš visu laiku klusēja un skatījās vienā punktā. Daži no klātesošajiem mēģināja paņemt jauno suni uz rokām vai vismaz viegli apskāva viņu, taču Mukhtars nevienam to neļāva darīt.
Kad uz k.a.p.a tika izveidots uzkalniņš un apbērts ar b.ē..r.u vainagiem, suns pirmo reizi pārlaida skatienu uz savu ģimeni. Drīz viņš pat ļāva Aleksejam viņu samīļot un apskaut. Jaunais vīrietis bija gandarīts par šo progresu – viņa sirdī dzima cerība, ka nākotnē viņiem klāsies labi.
Viņš vēlējās paņemt suni līdzi uz mājām. Viņš saprata, ka sākumā tas būs grūti, jo šāds zaudējums visiem radīs ilgstošas sāpes. Taču vajadzēja būt stipram.
Muhtara jaunajiem saimniekiem bija jāatgriežas savās mājās, lai atkal sāktu strādāt, un viņu bērni devās pie saviem mācību galdiem. Viņu dzīve sāka savu jauno pavērsienu. Ģimene Muhtaram veltīja maksimālu uzmanību – viņš tika mīlēts un pieņemts kā savējais.
Jaunajā dzīvesvietā suns izrādījās ārkārtīgi paklausīgs un mīļš, kā to savulaik bija prasījis viņa iepriekšējais saimnieks. Muhtaru varēja droši atstāt vienu – viņš uzvedās nevainojami, ļaujot ģimenei nodarboties ar savām lietām. Un, kad pienāca laiks, suns saņēma savu daļu uzmanības un mīlestības.
Aleksejam patika turēt mājās suni ar šādu temperamentu un audzināšanu. Tomēr puisis pat nenojauta, ka Muhtars periodiski bēg no mājām. Suns to spēja darīt nemanāmi, kamēr kāds no bērniem turēja durvis vaļā.
Tad Aleksejs atklāja, ka suns ir pazudis. Mukhtars tika ātri atrasts, bet viņa jaunais saimnieks vēlējās saprast, kur viņš dodas. Viņš pagaidīja, kamēr pienāks brīvdiena, un ļāva sunim “nepamanītam” izslīdēt pa atvērtām durvīm, un tad nesteidzās viņam sekot.
Lasi vēl: Eksperts atklāj, ka Latvijā gaisa temperatūra būs kā Sibīrijā vai Aļaskā; iemesls ir pārsteidzošs
Aleksejs pieļāva, ka Muhtars staigā pa pagalmu vai no ieraduma meklē kādu veikalu (galu galā viņi ar Juriju vienmēr iepirkties devās kopā). Taču suņa maršruts bija iespaidīgs! Puisis nespēja noticēt savām acīm, kad suns savu mērķi sasniedza gandrīz apdzīvotās vietas nomalē.
Muhtars bija ceļā uz pilsētas kapsētu, lai apmeklētu sava aizgājušā saimnieka kapu. Suns pat nebija apmaldījies starp citiem k.a.p.i.em, bet uzreiz zināja, kur jāskrien. Aleksejs kautrīgi un samulsis pārvietojās pa k.a.p.sē.t.u. Viņš pievērsa uzmanību kādam vietējam uzraugam, un viņš garas sarunas gaitā daudz ko pastāstīja puisim par savu suni.
Izrādījās, ka Muhtars šeit regulāri parādās. Suņa uzticība savam tuvajam draugam nezināja robežu! Muhtars neatlaidīgi turpināja meklēt “tikšanās” ar savu saimnieku. Suns bieži tika redzēts guļam pie Jurija k.a.pa..
Aleksejs nesteidzās saukt suni. Pēc kārtējā k.a.p.s.ēt.as apmeklējuma Muhtars paklausīgi devās mājās sava jaunā saimnieka pavadībā. Nākotnē viņi kopā apmeklēja Jurija k.a.pu., ja vien radās tāda iespēja.
Tāda ir suņa bezgalīgā mīlestība un uzticība savam saimniekam! Paldies Dievam, ka Muhtars nepaliks viens, arī viņam ir ģimene, kas viņam ir vajadzīga.