Pusmūža vīrietis izdzina 60-gadīgo sievu no mājām, uzzinot, ka viņa ir stāvoklī. Bet tev pat prātā neienāks, cik satriecoši viss beidzās!

– Varbūt viņš grib ēst. Aiznesiet viņu mammai, Juris nomurmināja, atdodot mazuli medmāsai.

Tā vīrietis aizgāja ar milzu rūgtumu sirdī. “Melnādains puika! Ne mans, protams. Izrādās, ka sieva man aiz muguras ir krāpusi mani ar mūsu znotu? ”Juris domāja, atstājot medicīnas iestādi. Pēkšņi pie durvīm viņš satika savu meitu un viņas vīru.

– Tēt, tu esi šeit? Vai mamma jau dzemdēja? vaicāja meita.

– Viņa dzemdēja! Es tikai nesaprotu, no kā? tēvs dusmīgi nomurmināja.

Meita, kādu brīdi padomājusi, uzdeva viņam jautājumu:

– Saki man, vai mamma tev neko neteica?

– Ko tad viņai vajadzēja man pateikt?

Natālija atkal nedaudz vilcinājās un atbildēja:

– Tēti, ir tāda lieta, ka es pati nevaru dzemdēt. Tāpēc mēs a vīru Alikru lūdzām mammu piekrist mākslīgajai apaugļošanai (IVF) Viņa tev dzemdēja mazdēlu, nevis dēlu!

Juris juta, ka iekšā viss sagriežas. Nē, viņš jau bija gatavs audzināt savu dēlu. Tad viņš saprata, ka Katrīna viņu ir krāpusi un jau gribēja iesniegt šķiršanās pieteikumu, bet pēkšņi mazdēls! Tad tāpēc mazuļa ādas krāsa ir tik tumsnēja!

– Tēti, lūdzu, nelamā mammu. Viņa pati piedāvāja iznēsāt bērnu man un manam vīram. Tu taču aizliegtu mammai dzemdēt, vai ne? Natālija turpināja pārliecināt tēvu.

– Es no jums to negaidīju. Būtu nākuši un atzinušies. Bet mēs ar Katrīnu sastrīdējāmies vīrietis nopūtās.

Tomēr viņš ilgi nedusmojās. Pēc pāris dienām ieradās pie sievas, atnesa sarkanu rožu pušķi un grozu ar augļiem.

– Nedusmojies uz mani, Katrīna. Es nezināju par IVF, par to, ka mūsu Natālija nevar pati tikt pie bērniem”, viņš sacīja savai sievai, nodūris skatienu.