Pirms divām dienām aizsaulē devās izcila Latvijas personība. Viņš bija izcils savā jomā un visu vienmēr darīja līdz ideālam iznākumam.
Katram no mums agrāk vai vēlāk nākas piedzīvot savu tuvinieku zaudējumu. Mēs neatgriezeniski zaudējam savus tuviniekus, mēs sāpīgi pārdzīvojam šo pārrāvumu un zaudēto iespēju sazināties ar mīļoto cilvēku. Tas patiešām kļūst neiespējami.
Taču ne viss ir tik viennozīmīgi. Baznīcas pieredze un Baznīcas tradīcijas liecina, ka mums ir iespēja vērsties pie svētajiem cilvēkiem. Tie ir tie paši mirušie cilvēki, kas reiz staigāja pa zemi. Un viņi mūs dzird un cenšas mums palīdzēt.
Starp citu, ir ļoti daudz neglorificētu svētu cilvēku. Viņu ir daudz vairāk nekā to, kuru vārdi mums ir zināmi. Un viņi var mums palīdzēt tikpat labi kā slavētie.
Mūžībā devies izcilais Latvijas tēlnieks Aivars Gulbis
Aivars Gulbis konsekventi demonstrēja savu apņemšanos veicināt un iesaistīties tēlniecības procesus. Viņš aktīvi piedalījās daudzās izstādēs un pat veidoja savas personīgās vitrīnas.
Latvijas Mākslinieku savienībā ieņēmis dažādus amatus un cītīgi centies veidot sakarus ar ārzemju tēlniekiem, mudinot kolēģus izstādīt savus darbus.
Līdzās cienījamām mākslas zinātniecēm Rutai Čaupovai un Gundegai Cēberei Gulbim bija galvenā loma godājamās Tēlniecības kvadriennāles izstādes organizēšanā, kas ir Baltijas reģionā nozīmīgs mākslas notikums, kas Rīgā notiek kopš 1972. gada. 21. gadsimta sākumā Aivars Gulbis aizsāka savu māksliniecisko izpausmi dzelzs un kapakmeņu gravējumos, kur nevainojami izteiktā kontūru rezonanse, ko pavada smalkas faktūras nianses, rada raisošu tēlainību.
Tas redzams viņa izstādēs “Nav sākuma un nav beigu” (2005, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) un “Mežs, mežs…” (2013, Rīgas mākslas telpa).