Tomēr Diana un Bērnijs bija ļoti uzstājīgi un negribēja atteikties no šīs idejas. Tad sociālo dienesta darbinieki pastāstīja viņiem šausminošo patiesību par meitenīti.
Bija izrādījies, ka meitenīte bija smagi cietusi no fiziskas un emocionālas apiešanas, kas radīja traģ**kas sekas viņas attīstībai. Lai gan viņai bija 9 gadi, viņa vēl nēsāja autiņbiksītes, tikai nesen sākusi atteikties no piena pudelītes, un viņai nebija attīstīta runas prasme…
Neskatoties uz dzirdēto, Bērnijs un Diana neatteicās no idejas adoptēt meitenīti. Tad viņiem tika pastāstīts meitenītes šausmīgais pagātnes stāsts. Izrādījās, ka viņa būtībā ir mežone.
Līdz septiņu gadu vecumam viņa cieta sliktas izsturēšanās un pret viņu izsturējās nežēlīgāk un sliktāk, kā pret dzīvnieku.
Detektīvam Markam Holstam, kurš atrada meitenīti, šis gadījums paliks mūžam atmiņā. Viņš sacīja: “Man ir 27 gadu pieredze policistu darbā, un šis ir visbriesmīgākais gadījums, ar kuru esmu saskāries! Māja, kurā mēs atradām meitenīti, bija neaprakstāmi netīra. Zirnekļu tīkli klāja griestus, suņu izkārnījumi bija visur pa grīdu, un visapkārt mājai kūlējās tarakāni. Un vēl viens šausmīgs aspekts – mēs atradām 7 gadus vecu meitenīti, kura bija tikai vien slapjās autiņbiksītēs.”
Meitenītes bioloģiskajai mātei tika atņemtas vecāku tiesības, un viņai noteica piespiedu psihiatrisko ārstēšanos. Tomēr mazuli, kuru sauca par Danielu, nogādāja uz īpašu patversmi. Tur viņu sāka pakāpeniski pielāgot normālai dzīvei, bet progress bija ļoti lēns.
Vienu gadu pavadot patversmē, Daniela sāka iemācīties ēst normālu pārtiku, bet citas dzīves jomas joprojām saglabājās tikpat nepiepildītas, kā tās bija, kad viņa nonāca patversmē…
Uzzinot par meitenītes patieso pagātni, Diana un Bērnijs bija šokēti, bet viņi neatteicās un nolēma virzīties uz priekšu ar savu nodomu. Tā kā situācija ar Daniela bija netradicionāla, pāris nolēma iepazīties ar viņu pakāpeniski.
“Kad es pirmo reizi redzēju Danielu, viņa bija bailēs un uzreiz ieskrēja stūrī. Viņa šķita vairāk līdzīga mazam zvēriņam nekā bērnam. Tomēr, skatoties viņai acīs, es sapratu, ka man noteikti viņai japalīdz,” atceras Diana.
Sociālā dienesta darbinieki apstiprina, ka starp meitenīti un viņas jauno mammu uzreiz izveidojās īpaša saikne. Parasti Daniela reaģēja histērijā, kad ieraudzīja nepazīstamus cilvēkus. Viņa mētājās pa istabu, bet, kad svešinieki mēģināja tuvoties, viņa centās viņiem iekost. Tomēr Diana izrādījās viena no retajām, kas spēja iekarot meitenes uzticību.
Diana un Bērnijs katru dienu, divu nedēļu laikā, apmeklēja meitenīti patversmē un pakāpeniski pavadīja ar viņu aizvien vairāk un vairāk laika. Kad Daniela jau pilnībā uzticējās savajiem jaunajiem vecākiem, viņai atļāva doties līdzi uz savām jaunajām mājām.
Protams, Dianai un Bērnijam palīdzēja profesionāli psihologi un pieredzējuši pasniedzēji audzināšanā, bet viņu pašu pieeja spēlēja svarīgu lomu. Viņu mājās meitenīte sāka mainīties gluži nekavējoties!
Astoņu gadu laikā, ko Daniela pavadīja kopā ar Lerou ģimeni, viņa piedzīvoja ievērojamu attīstību. 13 gadu vecumā viņas psihiskā attīstība bija salīdzināma ar 6 gadus veca bērna attīstību, bet tagad viņas spējas atbilst vidējo klašu skolnieka līmenim.
Diana un Bērnijs ar savu piemēru apliecināja, ka mīlestība ir spējīga paveikt brīnumus.