Pavaicāju omītei, vai viņa būtu ar mieru norakstīt man savu dzīvokli. Večiņas reakcija mani satrieca!

Vecmāmiņa toreiz noklusēja vai pat mainīja tēmu. Bet es pēkšņi sajutu spēcīgu enerģijas pieplūdumu un, gluži pretēji, nolēmu attīstīt šo tēmu. Jautāju vecmāmiņai, vai viņa neiebilstu savu dzīvokli nodot man mantojumā.

Galu galā es audzinu viņas mazmazdēlu, bet mājokļa īrēšana izmaksā dārgi, un jaunai ģimenei tas ir milzu slogs. Minēju vēl citus argumentus, kurus joprojām uzskatu par pamatotiem.

Bet omītes reakcija bija negaidīta. Viņa apstājās un paskatījās uz mani tā, it kā redzētu pirmo reizi. Un tad klusi pateica, ka dzīvoklis paliks viņas meitai, proti, manai mātei.

Mammai, kura ieradās pie vecmāmiņas tikai tāpēc, lai atnestu pārtiku un pēc iespējas ātrāk dotos prom. Mammai, kas šo dzīvokli atdos manam brālim, pat ja mēs ar vīru un bērnu dzīvosim atkritumu izgāztuvē.

Pēc šiem vārdiem vecmāmiņa novērsa skatienu un sāka iet ātrāk. Mēs neteicām ne vārda visu ceļu līdz pat viņas mājai. Es jutos briesmīgi, bet nezināju, kāpēc. Likās, ka tūlīt viņa pagriezīsies un nositīs mani… Bet nekas tāds nenotika. Mēs vienkārši gājām kopā kā vecmāmiņa ar mazmeitu.

Šobrīd situācija ir šāda: mēs esam sākušas daudz retāk kopā pastaigāties. Lai gan dažreiz turpinām savu tradīciju, mums vairs nav tik priecīgi un jauki kā agrāk.

Lasi vēl: Šis Latvijas veikalu tīkls atbalstu ierosinājumu par to, ka brīvdienās veikaliem jābūt slēgtiem – ko tas mums nozīmē?

Pāris reizes gan mēģināju atsākt sarunu par man sāpīgo tēmu. Bet vecmāmiņa mani vienmēr pārtrauca pusvārdā un rādīja ļoti neapmierinātu seju. Tagad šo tēmu vairs necilāju.