Pārcēlāmies dzīvot kopā Olainē, bet divas nedēļas ar viņu zem viena jumta bija pietiekami, lai saprastu, ka kļūdījos

Es ilgi ticēju, ka kopdzīve atrisinās manu vientulību, bet realitāte atklāja ko pavisam citu.

Kad satiku viņu, biju vientuļa jau vairāk nekā piecus gadus. Bērni bija izauguši, katrs dzīvoja savu dzīvi, un man pašai likās, ka laiks apstājies. Vakaros mājās valdīja klusums – reizēm pat pārāk skaļš klusums. Tāpēc, kad draudzene uzaicināja mani uz ballīti Olainē un tur iepazinos ar Juri, kurš bija nedaudz vecāks par mani, sajutu, ka beidzot atkal varu smaidīt.

Viņš bija runīgs, pieklājīgs, daudz stāstīja par saviem jaunības piedzīvojumiem un par darbu. Pirmajā brīdī viņš šķita ļoti vīrišķīgs – stingrs rokas spiediens, tiešs skatiens un sajūta, ka blakus ir cilvēks, uz kuru varētu paļauties. Pēc tam satikāmies vēl pāris reizes – gājām uz kafejnīcu, staigājām pa parku, reizēm viņš mani aizveda līdz mājām ar savu mašīnu. Viss šķita viegli un patīkami.

Pēc trim mēnešiem viņš pats ierosināja: “Kāpēc mums dzīvot katram atsevišķi? Brauc pie manis uz Olaini, man tur ir dzīvoklis, dzīvosim kopā.” Sirds man teica – jāmēģina. Galu galā, cik tad ilgi vēl gaidīšu?

“Ar sievieti, kura dzīvo īrētā dzīvoklī, es atvados jau pēc pirmās tikšanās…” – 47 gadus vecs jelgavnieks godīgi atklāj, kāpēc

Sākumā viss bija jauki. Viņš mani sagaidīja ar ziediem, pat sagatavojis svētku vakariņas – karbonādes ar kartupeļiem un salātiem. Man šķita, ka šis būs pavērsiens manā dzīvē. Mēs kopā gājām uz veikalu, kopā skatījāmies televizoru, viņš stāstīja par savu darbu rūpnīcā un par kolēģiem. Es klausījos un domāju – beidzot man ir blakus vīrietis.

Tomēr jau pirmajās dienās ievēroju lietas, kas lika justies neomulīgi. Juri neinteresēja klusums. Viņam vienmēr fonā bija ieslēgts televizors – rīta ziņas, sporta pārraides, vakara šovi. Es centos pierast, bet drīz sapratu, ka no tā trokšņa kļūstu nervoza. Ja lūdzu izslēgt, viņš tikai atmeta ar roku: “Ko tad tu gribi, lai es sēžu četrās sienās klusumā?”

Virtuve bija viņa “īpašums”. Es pieradusi gatavot mierīgi, visu salikt kārtīgi, bet viņš nāca iekšā ar savu kārtību. Katru reizi, kad gribēju uztaisīt zupu vai salātus, viņš sāka dot padomus: “Sagriez gurķi plānāk, kartupeli labāk vāri ilgāk.” Sākumā smaidīju, bet ar laiku sapratu – viņš vispār neļauj man darīt lietas pašai.

Kad nevēlos stāvēt pie plīts, bet gribas palutināt ģimeni ar kaut ko īpaši gardu tad ceļu galdā šo pīragu, kas izzūd pāris minūtēs, kā nebijis

Vēl viena problēma – mūsu dienas režīms. Es pieradusi vakarā palasīt grāmatu un ap desmitiem iet gulēt. Viņam otrādi – vislabākā rosība sākās pēc vienpadsmitiem vakarā. Viņš varēja pusnaktī iedomāties mazgāt traukus vai meklēt kādus dokumentus skaļi klabējot pa atvilktnēm. Savukārt no rīta, kad man patīk klusumā dzert kafiju, viņš jau no septiņiem klausījās radio uz pilnu skaņu.

Visgrūtāk nebija pat pieņemt viņa paradumus, bet sajūta, ka man tur nav vietas. Viņa dzīvoklī viss bija viņa – no mēbelēm līdz mazākajai karotei. Es atvedu pāris savas lietas, bet viņš tikai novilka plecus: “Kāpēc tev tās vajag, ja man viss jau ir?” Pamazām jutos kā ciemiņš, kas drīkst dzīvot pie viņa, bet kuram nav tiesību justies kā mājās.

“Es tev uzticēju dzīvokli — vienīgo, kas man ir, — bet tu ko esi sataisījusi…” teica Regīna mazmeitai

Pats trakākais notika pēc 2 nedēļām…

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk