Pārcēlāmies dzīvot kopā Olainē, bet divas nedēļas ar viņu zem viena jumta bija pietiekami, lai saprastu, ka kļūdījos

Pagāja divas nedēļas. Vienā naktī pamodos no tā, ka viņš skaļi krāca un televizors vēl joprojām bija ieslēgts fonā. Apsēdos gultā, paskatījos apkārt un nodomāju: “Vai tiešām tā gribu dzīvot turpmākos gadus?” Tajā brīdī atbildi zināju skaidri – nē.

Nākamajā rītā pateicu viņam, ka vēlos aizbraukt atpakaļ uz savu dzīvokli. Viņš bija pārsteigts, bet ne vīlies. Tikai teica: “Nu, ja tā jūties labāk, tad dari kā gribi.”

Šī pieredze man parādīja, ka mīlestība un pat simpātijas ne vienmēr nozīmē, ka sadzīve būs viegla. Īpaši tad, ja katrs cilvēks jau dzīvojis savu dzīvi, izveidojis paradumus un tos vairs negrib mainīt. Mums abiem bija laba griba, bet dažās lietās nebija iespējams piekāpties. Es sapratu, ka nedrīkst steigties. Trīs mēneši ir pārāk īss laiks, lai izlemtu par kopdzīvi. Vajadzēja ilgāk pasēdēt pie viena galda, ilgāk pavērot viens otra paradumus.

Un vēl es iemācījos, ka labāk dzīvot vienai un būt mierā ar sevi, nekā ciest ikdienas neērtības, kas pamazām sabrucina jebkuras jūtas.

Šodien, atceroties tās divas nedēļas Olainē, es nesmejos un arī neskumstu. Es pieņemu, ka tā bija pieredze, kas man parādīja – man vēl jāiemācās būt pacietīgākai un uzmanīgākai attiecībās. Varbūt kādreiz satikšu cilvēku, ar kuru sakritīs ne tikai sirdis, bet arī sadzīves paradumi. Bet līdz tam es baudu savu dzīvi tādu, kāda tā ir — ar mieru, klusumu un sajūtu, ka savās mājās es pati esmu noteicēja.

Un tagad man patiešām ir ziņkārība — kā jūs domājat, vai šādos gadījumos pie vainas ir paradumi vai tomēr jūtas? Pastāstiet komentāros, būs vērtīgi izlasīt jūsu domas.