Meitenīte tramvajā pateica ko tādu, ka māte kaunā nosarka, bet citi pasažieri smējās, vēderus turēdami

Sveiciens visiem, kas ielūkojās šajā rakstā! Tajā esmu apkopojusi smieklīgus bērnu izteicienus no savām atmiņām un mūsu portāla lasītāju komentāriem. Sagatavojaties kārtīgai smieklu devai, kas padarīs dienu priecīgāku!

Tramvajā brauc mamma ar meitiņu. Bērns sēž sarauktu pieri, vai nu tāds noskaņojums, vai arī māte pateikusi kaut ko nepatīkamu.
Abām priekšā apsēžas vecs vīrs un, ieraugot meitenes sejas izteiksmi, jautā: “Kāpēc tu esi tik drūma?” Mazā knīpa klusē.

Sirmais kungs neizpratnē jautā mātei: “Viņa vispār nerunā?” Un pēkšņi meitene kā skaldīt noskalda: “Man. Mamma. Ar vīriešiem. Transportā. Iepazīties neļauj!”

Kāda lasītāja raksta: “Mana meita trolejbusā skaļi nodeklamēja pantiņu ar atskaņām: “Tētis šodien dusmīgs bija, uzzinot, ka ēzelis viņš ira. Labi, ka tēta tobrīd nebija blakus.”

Lidmašīna piezemējās, pasažieri piecēlās un gaidīja izkāpšanu. Sēdekļi bija no dermantīna, tāpēc apģērbs daudziem bija kļuvis nedaudz mitrs.

Trīsgadīgs zēns apķēra savas vecmāmiņas kāju un skaļi, pārmetoši paziņoja: “Babiņ, tu taču esi nokārtojusies tieši biksēs!” Pasažieri smējās, visiem uzlabojās oma, bet vecā kundze aiz kauna nezināja kur dēties.

Vēl kāds lasītājas komentārs. “Mēs ar dēlēnu ejam garām dzemdību namam un es saku: “Vai redzi māju aiz žoga? Tu tur esi dzimis.” Pēc kāda laika atkal ejam garām un viņš skaļi jautā: “Vai esmu dzimis zem šī žoga?” Es atbildu: “Nevis zem žoga, bet mājā aiz žoga”. Tikmēr cilvēki iet garām, smejas par mūsu sarunu.

Šis stāsts man palīdzēja atcerēties “pērli”, ko “izspļāva” nevis mazs bērns, bet gan pieaugusi sieviete. Esmu autobusā, blakus stāv divi pusaudži, brālis un māsa. Meitene skaļi runā pa telefonu, izmantojot skaļruni:

– Mammu, kurā pieturā mums jāizkāpj? Autobusā pieturvietas nepaziņo!

– Izkāpiet pie dzemdību nama. Brālis to atcerēsies. Viņš tur ir dzimis.

Es stāvu, nespēju valdīt smaidu un domāju: “Nu, kā gan viņš var to atcerēties?”

Stāsta kāda māmiņa. “Vilcienā mums pretī sēdēja plikgalvains vīrietis, bez uzacīm, bet ar lielām melnām ūsām. Dēliņš paziņoja: “Paskaties, kur onkulim uzacis nokritušas!”

Par nelaimi, tajā brīdī vilciens apstājās, vagonā bija kluss, bet dēls savu sakāmo pauda skaļā balsī. Man nācās atvainoties. Labi, ka vīrietis izrādījās ar humora izjūtu.”

Kādu dienu trolejbusā vedu meitu uz bērnudārzu un jautāju viņai:

– Kādā krāsā ir saule?

– Zaļā.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā