Marina un Aleksejs sastapa viens otru gadu mazotnē, stājoties pretim dzīves ātrajiem griezieniem un nākotnes nezināmajiem. Kad Marina sagaidīja 30. dzimšanas dienu, viņas dzīve aizritēja nevainojami rutīniskā gaitā – darbs, hobiji, draugi, visi savā kārtībā. Viņa ar vīru iepazinās Rīgā!
Taču šajā dzīves mirklī, kad laiks likās samērā stabils, Aleksejs ieņēma vietu viņas dzīvē, mainot tās trajektoriju ar savu neatkārtojamo klātbūtni.
Aleksejs bija kā no sapņiem – šarmants, veiksmīgs un pilns ar enerģiju. Viņa skatienā bija kaut kas aizraujošs, kas iedvesmoja Marinu sapņot par neredzētām iespējām un jauniem piedzīvojumiem. Tomēr viņa saprata, ka viņš nekad nebūs tāds kā viņa senās bērnības sapņos – viņš bija kautrīgs pret bērniem, vienaldzīgs pret to skaistumu un neviltotajām emocijām, ko tie var radīt.
Marina, no otras puses, vienmēr bija neizmērojami iemīlējusies bērnu pasaulē. Viņas sirds iepildījās ar mīlestību un sapņiem par bērnu smiekliem, bērnības pārsteigumiem un ģimenes siltumu. Viņa iedomājās, kā viņa bērni viņai skrēja ap apkārti, pārpildot dzīvi ar jauniem un neparedzamiem piedzīvojumiem. Un tagad, stāvot pretī Aleksejam, viņa saprata, ka viņas sapņi un realitāte varētu būt kā divi atšķirīgi pasaulēs.
Alekseja teiktais par bērniem domāt bija kā baltā nakts šajā attiecību ainavā. Viņi devās saskaņotām soļiem cauri dzīves virzieniem, vienmērīgi griežoties pa līdzenumu, kurā viņu plāni un sapņi izplatījās kā plašs klāts, gatavs jaunam piedzīvojumam. Kad Marina sasniedza 34. dzimšanas dienu, viņas un Alekseja attiecības jau bija nostiprinājušās, bet viens jautājums rokās lēja neskaidrības debesis – bērni.
Patiesi, pēc kāzām, kuras bija iezīmējušas viņu savstarpējo mīlestību un uzticēšanos, Marina cerēja, ka Aleksejs sāks domāt atšķirīgi. Bet Aleksejs, kā no klints iegravēts, turpināja aizstāvēt savu nostāju – vēl ir par agru, vēl jāpagaida.
Viņa argumenti skanēja saprātīgi un ticami – viņiem ir jāizveido stabilas pamatnostādnes karjerai, jāizbauda dzīve kopā, jāceļo un jāatklāj pasaulē vēl neizpētītie ceļi. Marina saprata šo loģiku un atbalstīja Alekseja izvēli. Tomēr viņas sirdī slēpjas kāda dziļa sapņu straume, kas lēni, bet neatlaidīgi strādāja pret straumi – tā bija vēlme būt mātei.
Katra reize, kad viņa noplūka bērnu smaidu vai dzirdēja to smieklu kaut kur pilsētā, šī vēlme uzplūda kā plūdmaiņa, kas pārklāja viņas dvēseli ar nesalīdzināmu siltumu un ilgas sajūtu. Un neskatoties uz Alekseja loģiku un viņu abu sadarbību citās dzīves sfērās, šī iekšējā balss, šis kaut kas, kas viņu mudināja domāt par bērniem, vienmēr klusi murmināja viņas dvēselē kā atgādinājums, kā neapmierināta atziņa par laiku, kas ritēja nepārtraukti.
Marina, esot 39 gadus veca, sāka just pieaugošu trauksmi. Katru reizi viņa arvien vairāk centās atsākt sarunu par bērniem, bet Aleksejs stingri atteicās iegrimt šajā tēmā, paustot pārliecību, ka “vēl ir tik daudz priekšā”.
Viņas bezgalīgā cerība sāka zaudēt savu spēku, un starp viņiem bija pamanāma spriedze un neizteikti pārmetumi. Lai arī abi mēģināja saglabāt normālas attiecības, šī neizrunātā nesaskaņa turpināja augt, kļūstot par neparasti sāpīgu plaisu viņu savstarpējā saistībā.
Diemžēl tad notika tas, ko negaidīja pat viņa…
Lasi raksta turpinājumu nākamajā lapā