Tie, kas ir ceļojuši uz Zviedriju, neapšaubāmi atcerēsies, ka daudzu tur esošo mājokļu logi saskaņā ar vietējo paražu paliek atvērti skatam. Dažiem cilvēkiem šāds dzīvesveids šķiet dīvains un neparasts, jo vajadzētu būt privātumam.
Septiņpadsmitajā gadsimtā Zviedrijā tika ieviests neparasts ierobežojums, kas tagad ir kļuvis par daļu no kultūras tradīcijām. Pat plašsaziņas līdzekļi laiku pa laikam atgādina par šo pārsteidzošo paražu.
Kopš 1600. gada patiešām pastāv noteikums, kas aizliedz aizkaru lietošanu uz logiem. Šis likums formāli nav atcelts, bet faktiski tas ir kļuvis par kultūras mantojuma elementu. Laikā, kad Zviedrijā valdīja Vasu dinastijas monarhs Gustavs Ādolfs, tika veiktas nozīmīgas militārās un jūrniecības reformas.
Gustavs Ādolfs, lai arī bija pazīstams ar savu egocentrismu un patvaļīgumu, tomēr bija arī veiksmīgs iekšpolitikā. Viņam izdevās bagātināt agrārās prakses, ieviešot kartupeļus. Tāpat viņš ieviesa Eiropā pirmos satiksmes noteikumus un izveidoja spēcīgu armiju.
Karalim bija īpaša aizraušanās ar standartizāciju. Viņš unificēja militāros formējumus, klasificējot dažādus kājnieku veidus jātnieku un musketieru vienībās, bet kavalēriju – vieglo jātnieku un husāru, vidējo dragūnu un smago kirasieru kategorijās.
Kādu dienu monarhs pamanīja kāda neliela ciemata logu stiklus, kur katru logu rotāja dažādu krāsu aizkari. Tas notika laikā, kad bija akūts audumu trūkums, lai apgādātu viņa lielo armiju. Šo aizkaru liktenis tika izlemts nekavējoties – tie tika pasludināti par lieku priekšmetu un bija jāaizliedz.
Tā kā lielākā daļa auduma aizgāja armijas vajadzībām, karaļa īpašumos logi bija bez aizkariem un drapērijām. To vietā parādījās neparasts elements – spogulis, kas bija piekārts rāmja ārpusē. Tas bija īpaši raksturīgi virtuvēm un tām telpām, kurās skandināvi tradicionāli pulcējās vakariņās.
Iemesls tik plašai spoguļu izmantošanai uz logiem Zviedrijā ir vēlme pēc privātuma un drošības. Spoguļu uzstādīšana uz logiem ļauj iedzīvotājiem redzēt, kas atrodas ārpus mājas, neatverot logu vai durvis. Tas palīdz novērst nevēlamu ielaušanos privātīpašumā vai noziegumus. Spoguļi var būt noderīgi arī, lai redzētu, kas ir ieradies mājoklī, piemēram, piegādātājs vai viesis, un redzētu, vai nepieciešams atvērt durvis.
Lasi vēl: Kāpēc melnie ikri ir tik dārgi: 6 galvenie iemesli
Lai gan nereti ir sastopami mājās gatavotu spoguļu paraugi, masveida ražošanā ir senas tradīcijas, kas aizsākās jau 18. gadsimtā. Dažiem spoguļiem ir ievērojams vecums, un tie ir marķēti ar plāksnīti, kas apliecina to vēsturisko vērtību un valsts aizsardzību.
Saskaņā ar Stokholmas mītu šie spoguļi kalpo kā iegansts zviedriem rīta sarunām pie kafijas tases. Runā, ka pietiek ar vienu skatienu atspulgā, lai uzzinātu, ko dara kaimiņi. Šie objekti, saukti par “tenku spoguļiem” vai “ziņkārību logiem”, Zviedrijā pilda tādu pašu sociālo funkciju kā soliņi pie ieejas ēkā, kļūstot par vietu, kur apmainīties ar ziņām un baumām.
Taču visticamākais, ka atteikšanās no aizkariem ir saistīta arī ar Zviedrijas klimatiskajām īpatnībām. Ziemas mēnešos, kad dienas gaismas stundas ir īsas, daudzi cilvēki dod priekšroku maksimāli izmantot dabisko gaismu, un aizvērtie aizkari neļauj gaismai iekļūt. Turklāt spoguļu izmantošana ļauj labāk kontrolēt telpā iekļūstošās gaismas daudzumu un rada plašuma un gaismas sajūtu.