Protams, es neesmu ne agronoms, ne arī kāds zinātnieks, taču dzīve privātmājā prasa noteiktu spēju vērot apkārt notiekošo. Īpaši tad, ja ārpus loga redzamas dobes, bet aiz žoga saimnieko kaimiņiene Marija, kura allaž aktīvi darbojas savā siltumnīcā.
Ciemā runā, ka vecajai kundzei varētu būt gandrīz astoņdesmit, tomēr viņa izskatās un jūtas mundra. Viņa ceļas pirms rītausmas, uzvelk halātu ar noplukušu apakšmalu, bet sejas izteiksme liecina, ka viņa gatavojas doties uz kādu svarīgu sapulci pagasta padomē. Lai arī mēs ar Mariju neesam tuvākie draugi, tomēr pa reizei apsēžamies uz soliņa aiz mūsu īpašumu robežas un dzeram tēju.
Viņa dzīvo viena. Vienīgais, kas palīdz Marijai cīnīties ar vientulību, ir viņas rudais kaķis, kas uzvedas kā īsts apsargs – dzīvnieks uzturas pie siltumnīcas kā sargpostenī un visu laiku novēro mani.
Pavasarī, tiklīdz sniegs nokūst, Marija jau rosās siltumnīcā. Viņai ir pamatīga rūpnīcā ražota polikarbonāta siltumnīca – trīs reiz seši metri, kuru reiz uzstādīja viņas dēls, kad vēl ciemojās pie mātes. Kādu dienu ievēroju, ka viņa pie katra tomātu stāda kaut ko dara. Sākumā man šķita, ka viņa augus laista ar kādu neparastu trauku. Bet, piegājis tuvāk, savām acīm neticēju – kundze spieda zemē naglas. Turklāt nevis jaunas, bet gan sarūsējušas.
– Marij, ko jūs tur darāt, vai drīkstu jautāt? – apvaicājos. Viņa, neatlaižot uzmanību no sava darba, mierīgi atteica: – Nagliņas spraužu. Vit. Ferrum. Helāts.
Toreiz neko nesapratu, bet pamāju ar galvu, it kā viss būtu skaidrs. Atgriezos mājās, uzliku tējkannu, ielēju pienu kaķenei – viņa neapmierināti nošņācās un aizgāja kā apvainojusies aristokrāte. Uzliku uz vecās plīts pannu, kurā ieliku sviestu, trīs olas un sīpolus – tā plīts jau sen vairs nesakarst kā nākas. Sēdēju, ēdu, skatījos pa logu uz Marijas siltumnīcu un galvā vien skanēja: vit. ferrums, helāts … naglas.
Nākamajā dienā satiku Mariju pie žoga un saņēmos atkal apjautāties: – Tātad, jūs zemē spraužat parastas naglas? – Jā, – viņa atbildēja, – bet tikai sarūsējušas. Jaunas neder. Rūsējušās naglas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Mitrums kopā ar augsni izraisa reakciju, dzelzs nonāk augsnē. Tomāti aug veselīgi, lapas nečokurojas, gurķi ražo bagātīgāk, un pipari kļūst lielāki un sulīgāki. Atceries, kādu ražu es tev rādīju pagājušajā gadā?
Lasi vēl: Kāpēc nevajadzētu vienkārši sagriezt un izmest bankas karti, kurai beidzies derīguma termiņš
Un tad es tiešām atcerējos – Marijas dārzeņi pagājušajā gadā bija iespaidīgi, kamēr maniem tomātiem lapas bija bālas un nīkulīgas. Es biju lietojis veikalā pirktos mēslojumus un barošanas līdzekļus, taču tie neko daudz nelīdzēja, vienīgi samazināja manu maciņa biezumu.
Tikai tagad sapratu, ka viena sarūsējusi nagla, iesprausta blakus auga saknēm, ir vienkāršs un efektīvs veids, kā nodrošināt augu ar dzelzi. Kad metāls sāk rūsēt, dzelzs pāriet augsnē formā, ko augi viegli uzņem – līdzīgi kā ar dārgiem helātu mēslojumiem, tikai bez spoža iepakojuma, augstas cenas un reklāmas solījumiem.
Vienreiz, kad sēdējām ar Mariju uz soliņa, viņa man sacīja: – Viktor, tas ir pavisam vienkārši. Tā mēs darījām jau kolhoza laikos. Mums bija agronoms – stingrs, bet gudrs. Viņš pat mēdza teikt: “Nagla ir augsnes vitamīns.”
Un kopš tā brīža arī es sāku zemē spraust sarūsējušas naglas – tieši tāpat kā kaimiņiene Marija.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
