Tajā brīdī policists, kurš nebija apjucis, izvilka pistoli un šāva uz noslēpumaino būtni. Dzīvnieks izlaida skaļu sūkstīšanos un ar vienu lēcienu uzlēca uz koka, nepametot mirdzošās acis no neaicinātā viesa…..
Grigorijs pavērsa lukturīša staru uz noslēpumaino zvēru, un kļuva skaidrs, ka tas ir milzīgs lūsis.
Policista lode tikai saskrāpēja viņai plecu, un viņa tagad nemitīgi laizīja brūci. Tai ap kaklu bija apkakle, it kā uz ķēdes.
Policists, nenovēršot acis no lūša, piegāja pie tuvākās telts… Tās iekšpusē atradās paplātes ar zelta daļiņām…..
Tas nozīmēja, ka ir pietiekami daudz pierādījumu par nelikumīgu darbību. No rīta ciematā jau bija ieradusies apgabala komisija, kas pārmeklēja katru Melnā līča apkaimes stūri.
Kā izrādījās, priekšsēdētājs jau ilgu laiku bija iesaistīts zelta ieguvē. Viņam strādāja puse ciemata. Sardzes suņa vietā viņam bija pieradināts lūsis, ko viņš bija paņēmis kā mazuli. Viņas māti un brāļus bija saplosījuši vilki. Viņš baroja lūsi un apmācīja to sargāt nometni.
Visi zina, ka lūšiem patīk pārvietoties pa kokiem, uzbrūkot no aizmugures. Tāpēc, kad mežsargs Ivo atrada mīnu, lūsis metās uz viņu no muguras… Vecā vīra sirds, nespēdama izturēt šoku, apstājās. Viņš negaidīja, ka sargātāja vietā ieraudzīs lūsi.
Pamazām viss sakustējās. Priekšsēdētājs un viņa banda tika notiesāti. Raktuve tika likvidēta, un lūsim tagad būs jāpielāgojas dzīvei savvaļā, jo tā barotāji drīz vien brīvību nesagaidīs.
Priecājoties par melnās raktuves noslēpuma atrisināšanu, Māris uzaicināja apkaimes policistu Grigoriju un viņa māsu Tatjanu uz mājas sagaidīšanas ballīti.
Meitenei Māris ļoti patika, bet viņa, protams, viņam par to nestāstīja.
Viņi pāris reižu redzējās ciemos, bet, kad viņi satikās, Taņa neērti novērsa acis, un Mārim tam nebija laika, jo viņš centās tikt galā ar meža garu, kas apmeklēja viņa māju.
Vectēva mīklu viņš nespēja atrisināt. Nolemjot, ka tas ir pāri viņa spēkiem, Māris nolēma par to aizmirst.
Piknika vidū Tatjana pacēla acis un pārsteigta pamanīja, ka virs mežsarga mājas jumta ir divi skursteņi. Taču mājā bija tikai viena plīts. No kurienes bija atnācis otrais skurstenis?
Dzirdēdams viņas vārdus, Māris vilcinājās un iegāja mājā. Uzmanīgi aplūkojis sienu pie skursteņa, viņš saprata, ka tur kādreiz atradās kamīns.
Zēna smadzenēs iedegās nojauta. Kamīns bija tas kamīns, kuru viņš meklēja! Tas vēl nesen bija aizmūrēts, un virs tā bija uzlīmētas tapetes.
Viņš mēģināja noskaitīt tieši piecus soļus no ķieģeļu mūra….Pa labi bija logi, bet pa kreisi – tukša siena.
Māris pieklauvēja pie vietas, uz kuru norādīja pavediens Ivo testamentā. Klauvēšana nekādi neatklāja slēptuvi. Paņēmis lauzni, viņš sāka raustīt apmetumu. Aptuveni pēc desmit minūtēm zem tā parādījās koka virsma. Pēc brīža parādījās durvis.
Kad Māris, Grigorijs un Tatjana tās atvēra, viņi ieraudzīja, ka uz leju ved pakāpieni.
Kad viņi nokāpa lejā, Māris uz grīdas ieraudzīja vairākus ādas maisiņus, kas bija sasieti ar jēlādas siksnu. Kad viņš vienu no tiem attaisīja, zēns sašutuši… Tas bija pilns ar dažāda diametra zelta gabaliņiem. Māris izrādīja taisnību savam atradumam.
Nododot dārgumu valstij, viņš saņēma likumā paredzētos procentus.
Lasi vēl: “Klimata šausmas sāksies novembrī”: meteorologi pastāstīja, kam gatavoties
Daļu naudas viņš noguldīja bankā ar procentiem uz Igora, atradēja, kurš izcieta sodu soda kolonijā, vārda. Par pārējo naudu viņš izremontēja vectēva māju un uzstādīja pieminekli uz viņa kapa.
Tuvākajā laikā Māris un Tatjana plāno vērsties dzimtsarakstu nodaļā. Pēc visa pārdzīvotā viņi bija kļuvuši ļoti tuvi viens otram.
Iespējams, mūžībā aizgājušais Ivo varētu lepoties ar savu mazdēlu, kurš ar savu ierašanos atrisināja daudzus noslēpumus, kas bija uztraukuši ciemu.