Šo stāstu, kas risinājās vienā no Lietuvas apmetnēm, pamatoti var uzskatīt par vienu no pēdējo gadu noslēpumainākajiem un mīklainākajiem notikumiem.
Māris, atbraucis ciemos no lielpilsētas un visādām velnišķībām, protams, neticēja. Viņš no mirušā vectēva mantoja māju, kas atradās meža malā.
Māja nebija ne liela, ne maza, bet vienkārši vidēja. Ciema priekšsēdētājs Justas Antipičs, pasniedzot zēnam durvju atslēgas, teica, ka māja apveltīta ar ļauno spēku. Kopš viņa vectēva Ivo nāves tur bija apmeties kaut kas noslēpumains un ļauns.
Vietējie mednieki, naktī atgriežoties no medībām, apgalvoja, ka viņi vairākkārt redzējuši logā ragainas galvas profilu. Viņi baidījās to nošaut, jo vecie ļaudis stāstīja, ka tas esot meža gars, un ieteica to nekaitināt, bet nomierināt ar truša vai mājputna liemeni.
Māris nepatika veco mednieku stāstītais, un viņš domāja, ka viņi viņu izsmej. Diemžēl viņam nebija citas izvēles un nācās pārcelties uz māju Pirms visiem šiem notikumiem Māris strādāja par vienkāršu apsargu sadzīves tehnikas noliktavā.
Kādu dienu viņa dežūras laikā pazuda liela datoru partija. Videonovērošanas kameras bija izslēgtas, un uz durvīm nebija nekādu ielaušanās pazīmju. Tas nozīmēja, ka tās bija atvērtas ar atslēgu.
Uzņēmuma vadība par visu vainoja Māri. Puisim tika uzrādīts liels rēķins ar sešām nullēm. Viņam nebija tik daudz naudas, un apstākļu upurim tika piedāvāts nomaksāt parādu par dzīvokli, kas viņam tika uzdāvināts pēc vecāku nāves.
Situācija nebija par labu apsardzes darbiniekam, kurš vienkārši tika noformēts. Dzīvoklis viņam tika atņemts, un viņš tika atlaists no darba.
Mārim nepaveicās, ka viņš nonāca uzņēmumā, kas nodarbojās ar krāpšanu un viltošanu. Uzzinājuši, ka viņam ir divistabu dzīvoklis centrā, krāpnieki nolēma viņu izmantot.
Līdz brīdim, kad puisis uzzināja par vectēva Ivo mantojumu, viņš jau mēnesi dzīvoja īrētā dzīvoklī. Tāpēc, kad Māris saņēma paziņojumu, ka viņam jādodas pie notāra, puisis bija ļoti pārsteigts.
Vecāka gadagājuma notāra biroja darbiniece paziņoja viņam par vectēva testamentu un pasniedza viņam vēstuli ar norādījumiem. Kad viņš to atvēra, Māris bija pārsteigts.
Vectēva Ivo rokrakstā bija rakstīts, ka, ja viņa mazdēls lasa šo vēstuli, viņš, iespējams, vairs nav dzīvs. Pēc tam bija rakstīts, ka mājas atslēgas jāņem no ciema priekšsēdētāja.
Vēstule beidzās ar frāzi, kuras nozīme Mārim šķita ļoti dīvaina. Tajā bija teikts: “Piecus soļus no kamīna un tad pa kreisi.”
Apjucis par dīvaino uzrakstu, Māris devās uz dzelzceļa staciju, lai ar vilcienu aizbrauktu uz ciematu. Vietējie iedzīvotāji viņu sagaidīja piesardzīgi. Acīmredzot viņi, tāpat kā visi provinces iedzīvotāji, nemīlēja svešiniekus.
Māris ar atslēgu atvēra durvis un iegāja mājā. Pēdējo reizi viņš šeit bija bijis pirms piecpadsmit gadiem, kad viņa vecāki vēl bija dzīvi.
Noslaucījis no stūriem zirnekļu tīklus, Māris sāka sakārtot lietas. Viņš notīrīja putekļus no grīdas dēļu grīdas un uzkarināja aizkarus.
Viņš nespēja atraut prātā dīvaino uzrakstu, ko bija atstājis vectēvs. Un arī to, kāpēc vectēvam bija priekšnojauta par viņa nāvi. Tas viss bija ļoti dīvaini.
Pēc garās dienas Māris devās gulēt. Viņš uzreiz aizmiga. Bet pēc pāris stundām sāka notikt kaut kas dīvains. Puisis skaidri dzirdēja, kā no pagalma puses atskan soļi.
Piesardzīgi atvēris aizkaru, viņš ieraudzīja pāri pagalmam uz pakaļkājām kustamies pūkainu dzīvnieku. Tas nebija lācis, taču bija pārāk liels, lai būtu vilks. Tam uz sejas vai galvas bija savīti ragi.
Nobijies, Māris pēkšņi ieslēdza istabā gaismu, tad pārbaudīja durvju slēdzeni. Atvilcis aizkaru, viņš ieraudzīja, ka ārprātīgais zvērs bija pazudis, neatstājot nekādas pēdas.
No rīta zēns devās pie priekšsēdētāja un visu viņam izstāstīja, bet viņš tikai izpleta rokas, sakot, ka pie visa vainīgs Meža gars, kas par savu patvērumu bija izvēlējies mežsarga māju.
Otrajā naktī situācija atkārtojās, un šoreiz dzīvnieks nāca pie durvīm.
Mārim atkal izdevās aizdzīt noslēpumaino radījumu, izmantojot gaismu no loga. Puisis neticēja mistikai, tāpēc nolēma rīkoties uz savu risku. Nākamajā dienā viņš devās pie vietējā kalēja un lūdza viņu izgatavot viņam lielu slazdu.
Viņam bija jāgaida pusdiena. Lai pavadītu laiku, Māris staigāja pa ciematu un runājās ar vietējiem iedzīvotājiem.
No sarunām ar viņiem viņš uzzināja, ka neviens netic, ka viņa vectēv Ivo miris no sirdsdarbības apstāšanās. Aculiecinieki stāstīja, ka viņa ķermeni atraduši netālu no Melnā strauta. Pirms nāves mežsarga sejā bija redzama šausmu un baiļu izteiksme.
Sapratis, ka jautājumu ir pārāk daudz, Māris uz brīdi aizdomājās. Šķita, ka viņa vectēvs bija miris ļoti dīvainos apstākļos, taču visur tika teikts, ka viņš bija miris dabīgā nāvē.
Līdz pusdienlaikam lamatas bija gatavas. Viņš paņēma mirdzošo tērauda mehānismu un aiznesa to mājās. Vēlā pēcpusdienā viņš uzstādīja ierīci pie mājas sliekšņa.
– Nozvejot zivis, lielas un mazas – čukstēja Māris un ieslēdza mehānismu. Tad viņš nodzēsa gaismu mājā un devās gulēt.
Nakts vidū zēns pamodās no briesmīga kliedziena, kas pārvērtās gaudošanā. Ieslēdzot gaismu, viņš ieraudzīja, ka noslēpumainais zvērs bija iekritis slazdā.
Kad Māris atvēra durvis un vērsa lukturīša staru zvēra sejā, viņš ieraudzīja, ka tas ir tikai aitādas ādā tērpts vīrietis ar masku un ragiem galvā.
Svešinieks ņaudēja un lūdza, lai viņu atbrīvo.
Māris apsolīja to darīt, ja noslēpumainais viesis paskaidros, ko viņš šeit meklējis jau vairākas naktis pēc kārtas. Svešinieks, sāpēs kņudinādamies, novilka ādu, atklājot tetovējumiem klātu ķermeni.
Izrādījās, ka viesis ir izbēdzis notiesātais, kurš pirms trim nedēļām bija pametis cietumu. Visu šo laiku viņš bija slēpies mežā, ēdis sēnes, ogas un māņticīgo mednieku upurus. Kāda mežsarga mājā viņš meklēja zeltu, kas, pēc viņa vārdiem, piederēja viņam.
Tā cilvēka vārds bija Igors.
Pirms daudziem gadiem viņš bija strādājis nelegālā raktuvē. Viss gāja labi, līdz viņus pieķēra policija. Vēloties noslēpt izlaupīto zeltu, viņš un viņa biedri to paslēpa koka dobumā. Tajā dienā Igors redzēja, kā Ivo tur staigā, kaut ko atzīmē un pieraksta savā dienasgrāmatā.
Visticamāk, mežsargs atrada viņu slēptuvi un paņēma to sev. Igora līdzgaitnieki nomira cietumā, tāpēc viņš kļuva par vienīgo šī dārguma īpašnieku.
Pēc bēgšanas no cietuma pirmais, ko cietumnieks izdarīja, bija izkratīt no mežsarga visu nepieciešamo, nezinot, ka vectēvs tajā laikā jau bija miris. Igors pārmeta, ka viņam nav nekāda sakara ar viņa nāvi.
Sašutis, viņš katru nakti ielīda vecā vīra mājā meža gara tērpā un pārmeklēja viņu. Uzklausījis bēguļojošā notiesātā stāstu, Māris atbrīvoja viņu no slazdiem un tad izsauca iecirkņa policistu.
Tagad Igoru gaidīja jauns spriedums un paaugstinātas drošības kolonija. Tā nu izrādījās, ka meža gara nebija, un vietējie iedzīvotāji, pateicoties puiša drosmei, varēja dzīvot mierā.
Situācija kļuva nedaudz skaidrāka, un Māris zināja, ka notiesātais meklē zeltu. Bet kur mājā var paslēpt dažus maisus, lai tos nevarētu atklāt ne viņš, ne gudrais Igors?
Puisi satrauca vārdi, kas bija ierakstīti vectēva testamentā.
“Piecus soļus no kamīna un tad pa kreisi.”
Mājā nebija kamīna. Nē, protams, bija plīts, bet tā atradās virtuvē, bet no tās nebija kur spert piecus soļus, jo istabā bija cieši..
Māris nespēja atrisināt mīklu. Visticamāk, bēglis bija kļūdījies, domādams, ka zeltu no slēptuves bija paņēmis mežsargs. Ivo vienmēr bija dzīvojis trūcīgi, un viņam nekad nebija bijis liekas naudas.
Tad Māris nolēma rīkoties citādi.
Viņš devās uz Melno strautu, kur, pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā, nomira viņa vectēvs. Atradis meklējamo vietu, puisis aplūkoja apkārtni, taču neatrada neko neparastu, izņemot kāda plēsīga dzīvnieka pēdas. Viņi devās ceļā un apstājās līdzenā vietā pie kāda koka.
Māris nevarēja saprast, kāpēc Ivo, nojauta savu nāvi un bija to norādījis savā testamentā. Tas nozīmēja, ka viņš bija atradis kaut ko īpašu un bīstamu.
Puisis nolēma doties augšup pa straumi.
Nogājis aptuveni divsimt metru, viņš meža biezoknī sastapās ar viltīgi maskētu kalnraču nometni. Tajā nebija neviena cilvēka. Acīmredzot atradēji bija devušies uz saviem zemes gabaliem pie strauta.
Viss bija izdarīts tik prasmīgi, ka nometni bija grūti pamanīt no gaisa vai braucot apkārtnē ar automašīnu.
Māris paslēpās krūmos un nolēma vērot. Drīz vien uz ceļa parādījās kāda automašīna. No tās izkāpa kāds vīrietis un piebrauca pie meklētāju teltīm.
Uzlūkojoties uzmanīgāk, viņš pārsteigts atpazina, ka viņš ir ciemata priekšsēdētājs. Šķita, ka viņš šeit slepus bija noorganizējis melno raktuvi un lēnām mazgāja zeltu, apejot valsts kasi.
Zēns nolēma mierīgi doties mājās un visu pārdomāt. Ciematā viņš varēja paļauties uz sevi un apkaimes policistu Grigoriju.
Tieši viņam Māris pastāstīja par melno raktuvi.
Grigorijs ieteica tur veikt slepenu meklēšanu, bet naktī. Ja tur kaut kas tiktu atrasts, viņš no rīta lūgtu kaimiņos papildspēkus un uzreiz apsegtu bandu. Noteiktajā laikā viņi tuvojās nometnei.
Bija ļoti tumšs. Nometnē nespīdēja neviena gaisma. Tas nozīmēja, ka melnie kalnrači, baudot savu nesodāmību, nebija pat izvietojuši apsardzi.
Māris spēra pāris soļus raktuvju virzienā, kad pēkšņi kaut kas nokrita no koka un piezemējās viņam uz muguras. Zēns gandrīz zaudēja samaņu no bailēm.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā