Tādēļ lūgšana Dievam par aizgājēju dod viņam Dieva palīdzību, bet lūdzējs saņem mierinājumu, lai viņš nes zemes krustu. Mums ir jālūdz mājās, jālūdz svētnīcā.
Ja mēs nākam uz kapsētu, mums ir jālūdzas kapsētā. Ņemiet laicīgā ranga litiju, daudzās lūgšanu grāmatās tā ir. Ja iespējams, iededziet lampu vai sveci pie krusta, pārkrustojieties un lūdzieties pie kapa par aizgājēju .
Daži neprātnieki lej degvīnu tieši uz kapa, sakot, ka tas palīdzēs tiem kauliem, kas tur atrodas. Kā? Daži neprātīgi saka: “Dusi zemes mierā!”. Kas atpūšas mierā? Tur nav kam.
Īpaši senos laikos novēlējums “dusi zemes mierā” bija lāsts, kas paredzēja, ka suņi izrakņāja kapu. Tas bija ļauns novēlējums aizgājušā ķermenim. Tāpēc mēs nevēlam “dusi zemes mierā”, mēs novēlam aizgājējam Dieva valstību, lai Kungs būtu tiem žēlīgs.
Atkal, ja mēs šeit lūdzam Dievu par aizgājēju, mēs lūdzamies svētnīcā, mājās, lasām psalmus, rekviēma kanonus, lasām citas lūgšanas, lūdzamies kapsētā, izlūdzam žēlastību par aizgājēju , tas ir, darām visu, kas ir nepieciešams un ko mēs kā kristieši varam darīt baznīcā, bet, ja aizgājējs nav nožēlojis grēkus savas dzīves laikā, tad mūsu sveces, mūsu psalmi viņam nepalīdzēs.
Kāpēc tās nepalīdzēs? Tāpēc, ka mēs nevaram ar varu mainīt cilvēka gribu. Mēs nevaram tikt galā ar cita gribu. It īpaši ar tuva cilvēka gribu, ar cilvēka brīvo gribu. Ja cilvēks savā dzīvē mēdz, piemēram, dzert un mīl to, un nemaz nenožēlo grēkus, tad mēs nevaram viņu labot ne ar lūgšanām, ne psalmiem, ne svecēm.
Cilvēks, kas savā kaislībā grēkā aizgāja bez nožēlas, šajā grēkā kļuva līdzīgs dēmoniem, viņš kļuva tiem līdzīgs. Mēs nevaram viņam palīdzēt, jo viņš pats to nav vēlējies. Un Dievs viņam nepalīdzēs. Kāpēc? Cilvēks pats negrib.