Studijā es nostrādāju līdz pat dekrētam. Dzemdības bija veiksmīgas, laidu pasaulē meitiņu un uzreiz uzrakstīju atteikumu no bērna. Ārsti nebija īpaši pārsteigti un necentās mani atrunāt.
Vienīgais cilvēks dzemdību namā, kurai sāpēja sirds par manu rīcību, bija vecāka gadagājuma sanitārīte, vārdā Mārīte. Katru dienu viņa mani centās pierunāt atsaukt pieteikumu, stāstīja, cik grūts būs manas meitiņas liktenis, ja viņa izaugs bez mātes.
Sākumā es vienkārši pagriezos pret sienu, bet tad ļāvu vaļu emocijām un teicu, ka mans tētis nelaidīs mani pār slieksni, ja ieradīšos viena ar mazuli. Sanitārīte palūdza manas mammas telefona numuru un piezvanīja viņai.
Nezinu, ko viņa teica, bet mammīte jau nākamajā dienā ieradās dzemdību namā.
Pēc sarunas ar viņu jautājums par atteikšanos no meitiņas, kam devām vārdu Nellija, izzuda pats par sevi. Kopā atgriezāmies dzimtajā ciematā. Protams, bija smaga saruna ar tēti, bet mazmeitiņa atkausēja viņa sirdi un noslāpēja dusmas pret mani.
Lasi vēl: Nopērciet lielāku maku: nosauktas četras zodiaka zīmes, kurām jūnijā uzvelsies negaidīta bagātība
Lasi vēl: 79 gadu vecumā aizsaulē devusies cienījama aktrise, kura spēlējusi vairāk nekā 40 filmās
Tagad, pateicoties sanitārītei no dzemdību nama, man ir brīnišķīga meita, bet Mārītes tante, tā pati sanitāre, kļuvusi par viņas krustmāti.
Bet kāds ir tavs viedoklis par šo stāstu? Dzīves gaitā esi saskāries/saskārusies ar ko līdzīgu? Priecāsimies par taviem komentāriem