Dēlam sapnī parādījās aizsaulē aizgājusī māte. Pēc kāda laika ģimenē notika liela bēda, kuru neviens nespēja paredzēt

– Nu, nosapņoji, kas tur tāds. Tu domā par viņu, skumsti, tāpēc arī redzēji sapnī. Un par desmito datumu es pat nezinu. Varbūt atkal nosapņosi par to. Gaidi,” atbildēja Vasilijam viņa māsa Marija.

– Bet es domāju, ka viņa gribēja mums pateikt, ka desmitais datums ir diena, kad mums visiem atkal jāsanāk kopā, lai viņu atcerētos. Paskatieties, cik labi mēs šodien sēžam visi kopā. Tas taču ir tāds retums, – ierosināja mazmeita Olga.

Mēs vēl mazliet parunājām par šo dīvaino sapni un aizmirsām par to. Un nebūtu nekad par to vairs atcerējušies, ja ne viens dīvains apstāklis. Ja ne radinieka n.ā.v.e, kas lika visiem mūsu lielās ģimenes locekļiem tomēr atcerēties šo sapni.

Nākamā mēneša desmitajā datumā notika t.r.a.ģ…ēd.ij.a. Un tieši ar Vasiliju. Viņš n.o.m.i.r.a savā gultā, miegā.

Un visi radinieki, kas bija sapulcējušies Vasīlija atraitnes mājā, lai palīdzētu un atbalstītu viņu, runāja tikai par vienu lietu. Tas, ka m.i.r.u.s.ī vecmāmiņa, viņa māte, ieradās, kā solīts, desmitajā datumā. Viņa atnāca un paņēma līdzi savu mīļoto, jaunāko dēlu.

Internetā ir daudz šādu stāstu. Cilvēki, saskaroties ar neizskaidrojamām, bet tik acīmredzamām sakritībām, apjūk. Viņi nezina, ko par to domāt.

Sabrūk racionālā teorija par dzīvi un n.ā.v.i, kas būvēta uz zināšanām un dzīves pieredzi. Tā vietā nāk jauna, kurā ir daudz vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tāpēc, ka atbilde šeit ir tikai viena.