Šis pārsteidzošais un vienlaikus ļoti skumjais stāsts notika ģimenē, kurā neviens neticēja ne pravietiskiem sapņiem, ne pareģojumiem, ne citiem brīnumiem vai paramormālām parādībām.
Visi bija reālisti līdz sirds dziļumiem. Un pat smējās par tiem, kas stāstīja viens otram mistiskus stāstus.
Bet turpmāk atspoguļotais atgadījums visiem ģimenes locekļiem lika noticēt, ka aizgājēju dvēseles nemirst un ka viņi it kā nemanāmi, bet tomēr ir mums blakus.
Pirms dažiem mēnešiem kādā ģimenē n.o.m.i.r.a sirma kundze. Sieviete nodzīvoja ilgu, grūtu mūžu. Viss tajā bija – gan karš, gan bads, gan smags, nogurdinošs darbs līdz a.s.i.ņ.a.i.n.ā.m tulznām.
Bet Dievs viņu neapdalīja ar sievišķo laimi. Viņš atsūtīja laipnu un strādīgu vīru, bērnus – divas meitas un divus dēlus.
Kad vecmāmuļas veselība kļuva ļoti vāja, bērni viņu paņēma dzīvot pie sevis. Un viņa nodzīvoja savas pēdējās dienas kopā ar savu vecāko meitu Annu. Un neatkarīgi no tā, kā viņi par omīti rūpējās, acīmredzot, bija pienācis viņas laiks. Kādu dienu vecmāmuļa klusi un mierīgi devās mūžībā.
Piemiņas diena tuvojās – jau bija pagājis pusgads, un kuplā ģimene nolēma sanākt kopā, lai ar labiem vārdiem un lūgšanām pieminētu radinieci, kura aizgājusi aizsaulē. Turklāt par vecmāmuļu bija ko atcerēties.
Un sanāca radinieki pie liela galda. Klāt bija visi, kas viņu bija mīlējuši un kuriem tagad viņas ļoti pietrūkst. Gan bērni ar vīriem un sievām, mazbērni un pat mazmazbērni, kurus cienījamajai sievietei izdevās ieraudzīt savas dzīves laikā.
Visi atcerējās un stāstīja smieklīgus gadījumus, kuros galvenā varone bija visu mīļotā vecmāmiņa.
Un tad viens no viņas dēliem, Vasilijs, pēkšņi sacīja:
– Ziniet, man šodien bija tik interesants sapnis. Mamma atnāca pie manis, jauna, skaista. Es viņu pat tādu neatceros, tikai no jaunības fotogrāfijām. Tātad, viņa ienāk mājā un jautā man, kā mēs šeit iztiekam bez viņas.
Lasi vēl: Latvijā tiek izplatīts oranžais brīdinājums: ”Lūdzu, mežā nedoties bez īpašas vajadzības!”
Vai mums viss kārtībā. Es atbildēju, ka tiekam galā, bet ļoti skumstam pēc viņas. Tik ļoti mums visiem viņas pietrūkst… Un tad viņa pēkšņi viņa kļuva tik skumja, domīga. Saka man: pavēsti visiem – es ieradīšos desmitajā datumā. Sagatavojieties. Un viņa pazuda… Kas zina, ko tas nozīmē?