Bērni nerūpējās par sirmo māti, pat uz izvadīšanu neatnāca. Taču testamenta nolasīšanas brīdī abi no pārsteiguma teju vai zaudēja valodu

22 gadu vecumā Jūlija apprecējās. Puisis no labas ģimenes, bez sliktiem ieradumiem, pievilcīgs. Tieši tāds, kādu jauniete gribēja.

Tagad bija pienācis laiks ķerties pie veiksmīgas karjeras veidošanas. Studijas meitene veiksmīgi savienoja ar darbu. Neraugoties uz salīdzinoši nelielo pieredzi, Jūlija darbā guva lielus panākumus, un viss liecināja, ka viņu drīz iecels par vadītāju nodaļā, kurā viņa strādāja. Vajadzēja tikai vēl mazliet pacensties.

Pēc 10 mēnešiem Jūlija uzzināja, ka ir stāvoklī. Viņa dzemdēja veselīgu bērniņu un aizgāja dekrētā. Bet viņas profesija to “nepiedod”, un visas jaunā speciālista zināšanas kļūst nepieprasītas vēl pirms mazulis izrunā pirmo vārdu. Jauna māte pilnībā pārvērtās par mājsaimnieci, saslima ar tā dēvēto smaidīgo depresiju (slēpto depresiju) un pilnībā koncentrējās uz bērna audzināšanu.

Oļegs kopš bērnības negribēja mācīties. Viņu vairāk interesēja visādas puiciskas lietas, sports, mašīnas, filmas.

Tas turpinās līdz brīdim, kad viņš pabeidza vidusskolu. Tad viņš satika Viktoriju – savas dzīves sapņu sievieti. Viktoriju apbūra jaukais puisis, kurš turklāt bija absolūti godīgs un atklāts pret viņu.

Viņu attiecības pirms kāzām bija kā divu labu draugu attiecības, tāpēc, dzīvojot kopā, viņi neizjuta nekādas grūtības vai negatīvismu. Viņu starpā valdīja mīlestība un harmonija.

Oļegs ieguva labu darbu, kura vienīgais trūkums bija laiks. Vīrietis reti redzēja savu mīļoto, nemaz nerunājot par vecākiem. Bet viņu pilsētā nebija citu darba vietu, kur varētu labi nopelnīt.

Uz mātes bērēm Jūlija un Oļegs neieradās. Viņi taisnojās, ka dažādu iemeslu dēļ neesot varējuši pavadīt māti pēdējā gaitā, bet vēlāk visiem sirsnīgi atvainojās. Taču abi bez problēmām atrada laiku, lai ierastos pie notāra uz mātes testamenta nolasīšanu.

Dokuments bija ļoti īss – nebija nekāda ievada, atvadu vārdu vai kā tamlīdzīga. Runa bija par māju un to, kurš to saņems mantojumā. Un mirušās griba bija nepārprotami skaidra.

Aprīļa spoguļdatumi: cik reizes vēl varēsim ievēlēties vēlēšanos

Par savu vienīgi mantinieci viņa bija iecēlusi Oļega sievu Viktoriju ar nosacījumu, ka īpašums paliek viņai, nenododot vīram. Vai arī mantiniece to var pārdot trešajām personām un nekā citādi.

Izrādījās, ka Viktorija patiešām bija klausījusi savai sirdij un apmēram pusgadu par velti un no visas sirds rūpējusies par vīramāti, kura pat to nelūdza. Abi vecās kundzes miesīgie bērni bija pārāk aizņemti ar savu dzīvi.

Un, lūk ko viņa nolēma: savu pienākumu pret bērniem es pildīju un viņus godprātīgi uzaudzināju, bet viņi neizpildīja savu pienākumu pret mani, kad kļuvu veca. Tāpēc taisnīgi būs, ja manu īpašumu saņems Viktorija – viņa to ir pelnījusi.

Bet kādas ir tavas domas par šo sirdi plosošo stāstu un tā varoņiem? Priecāsimies, ja dalīsies savā viedoklī vai pieredzē!