Vecajā skapī atrastais pelēkais lakats, kurā ietīta fotogrāfija, lika aizdomāties
Mārīte atvēra mātes istabas skapi nedēļu pēc atvadu ceremonijas. Viņa bija vilcinājusies ar šo brīdi, it kā lietas spētu saglabāt roku siltumu, ja tās neaiztiek. Tomēr viņa zināja: vilcināšanās nesargā no domām, tā tikai paildzina tās.
Uz augšējā plauktā, starp kārtīgi salocītām šallēm, Mārīte sataustīja kaut ko stingru, ietītu pelēkā lakatā. Viņa uzmanīgi atraisīja mezglu — iekšā atradās vecs vīriešu kabatlakatiņš un dzeltenīga fotogrāfija: mana mamma vēl jauna, pati Mārīte ap piecu gadu vecumu un nepazīstams vīrietis, kurš stāvēja nedaudz nostāk, atturīgi smaidot. Aizmugurē — glīts rokraksts: “Vasara 1981. Jūrmala.”
Mārīte domīgi grozīja kabatlakatiņu rokās. Kāpēc es nekad neesmu redzējusi šo fotogrāfiju? Kas ir šis cilvēks? Vakarā viņa piezvanīja vecmāmiņai. Saruna bija īsa, jo māte un vecmāmiņa reti dalījās atmiņās par pagātni, it kā sargājot to viena no otras. Bet tagad Mārīte nespēja nepajautāt:
— Vecmāmiņ, mammai bija fotogrāfija… Es un viņa pludmalē, un vēl viens vīrietis blakus. Tu zini, kas tas ir?
Vecmāmiņa ilgi klusēja.
— Tas bija Valdis. Ģimenes draugs, — balss skanēja piesardzīgi. — Viņi ar tavu mammu iepazinās vēl pirms satika tavu tēvu. Pēc tam viņš aizbrauca, viss pārtrūka. Es domāju, viņa tev bija pastāstījusi.
— Nekad.
— Viņa maz par ko runāja, Mārīt. Negribēja atgriezties pagātnē.
Mārīte nolika klausuli un ilgi skatījās uz fotogrāfiju. Atmiņā uzpeldēja fragmenti: kā mamma izslēdza radio, kad sāka skanēt tieši tā dziesma, kā dažreiz skatījās pa logu, nemanot Mārītes klātbūtni. Un tie sarunu fragmenti, kad tajā vecumā ir grūti saprast ko pieaugušie runā: “Viņa man nemaz nav līdzīga…”
Nākamajā dienā Mārīte satikās ar tanti Irēnu. Saruna sākās piesardzīgi, bet drīz Mārīte pastiepa fotogrāfiju:
— Tu pazini Valdi?
Irēna nopūtās un paņēma foto.
— Mamma vienmēr baidījās, ka tu viņu nosodīsi. Valdis bija viņas pirmā mīlestība. Viņi gribēja būt kopā, bet vecmāmiņa bija pret — viņš bija vecāks, bez pastāvīga dzīves pamata. Kad viņš aizbrauca, mamma noslēdzās. Tad atkal parādījās tavs tēvs. Viņa centās būt laimīga… bet daļu no sevis atstāja tur, pagātnē.
Mārīte klausījās un juta, kā viņā kaut kas mainās. Viņas mamma vienmēr bija šķitusi stipra, dažreiz — vēsa. Tagad aiz šīs atturības atklājās jauna sieviete, kas kādreiz bija izvēlējusies nevis sevi, bet ģimeni. Vai varēja tā būt, ka Mārīte ir…un Valdis ir viņas īstais tēvs? Vakarā Mārīte rūpīgi nolika fotogrāfiju un kabatlakatiņu atpakaļ lakatā.
Viņa nezināja, ko darīt ar šo atklāsmi, bet pirmo reizi pēc ilga laika sajuta pret māti ne tikai ierasto nesaprašanu, bet arī līdzjūtību.
Pēkšņi viņa saprata — māte bija saglabājusi šo kabatlakatiņu nevis kā priekšmetu, bet kā apliecinājumu tam, ka kādreiz viņa bija bijusi mīlēta. Īsti un bez nosacījumiem. Un šajā brīdī Mārīte vairs nejutās kā bērns, kuram kaut kas ticis liegts. Viņa kļuva par sievieti, kura varēja pieņemt savu māti nevis kā ideālu, bet kā cilvēku — ar kļūdām, ar izvēlēm, kas kādreiz bija salūzusi un klusībā cerējusi.
Lasi vēl: Siļķe lapsas kažokā – salāti, kas mūsu ģimenē ir kļuvuši paši iecienītākie
Naktī Mārīte sapņoja par jūru. Tur stāvēja viņas māte — jauna, saulē smejoša — un blakus viņai vīrietis ar to pašu atturīgo smaidu. Viņi skatījās uz mazo meiteni, kas skrēja gar krastu, un šķita, ka viss ir tieši tā, kā tam vajadzēja būt.
No rīta viņa pamodās ar jaunu sajūtu. Varbūt viņa nekad pilnībā neuzzinās visu. Bet pietiek ar to, ka beidzot var sākt dzīvot bez aizvainojuma — un ar mīlestību. Mums visiem ir savi noslēpumi. Un, varbūt, piedošana sākas ar mēģinājumu tos izprast.
