Ja tomēr piemetusies…
Disbakteriozes gadījumā gados vecākiem bērniem fēces ir pārāk mīkstas, ar nesagremota ēdiena gabaliņiem, gļotām un zaļganā nokrāsā, bet dažkārt – ar asins dzīsliņām (jebšu otrādi – bērns cieš no vēdera aizcietējuma). Maziem bērniem parādās atvemšana, vemšana, vēdera uzpūšanās. Ārsts var konstatēt, ka palielinājušās aknas. Biežo vēdera sāpju dēļ bērni daudz raud, ir uzbudināti un kaprīzi. Viņi bieži un ilgi slimo, slikti pieņemas svarā.
Pati smagākā ir tā sauktā izplatītā disbakterioze, kad mikrobi no zarnu trakta tiek iznēsāti pa visu organismu, izraisot iekaisuma procesus daudzos orgānos. Piemēram, sēnīšslimība (kandidomikoze) vienlaikus var izraisīt pienēdi, angīnu, plaušu iekaisumu, arī stipri kaitēt kuņģa-zarnu traktam.
Reizēm disbakteriozes gaita var būt arī nepamanāma, bez minētajiem spilgti izteiktajiem simptomiem, un šādu slimības gaitu dēvē par latento (slēpto). Taču tik un tā bērns mēdz bieži slimot, viņam ir slikta ēstgriba, viņš atpaliek svarā no saviem vienaudžiem.
Nekādu antibiotiku!
Tipiska kļūda disbakteriozes ārstēšanā ir cenšanās iznīcināt kaitīgo mikrofloru ar antibiotikām. Diemžēl to izdarīt nav iespējams. Antibiotikas sterilizē vērtīgo mikrofloru un tikai uz laiku pieklusina nosacīti patogēno. Rezultātā, tā rīkojoties, disbakterioze tiek tikai pastiprināta.
Bez ārsta padoma slimības ārstēšanā neiztikt, un pirmais, ko ieteiks dakteris, ir atbilstoša diēta.
Zīdainīšus jācenšas turpināt barot ar krūti, ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji.
Atkarībā no floras bojājumiem zarnu traktā, disbakteriozes novēršanai var lietot atbilstīgus biopreparātus. Normālo baktēriju iemitināšana slimajā zarnu traktā reizēm ir diezgan ilgstošs process, kas prasa pacietību un neatlaidību.