Neskatoties uz dažādām reliģijām un dzīves apstākļiem, daudzās kultūrās pastāv uzskats, ka nevajadzētu ilgstoši skatīties acīs kaķiem. Tātad – kāpēc pūkaino mājas mīluļu skatiens tik ļoti biedē cilvēkus?
Šīs parādības sakne slēpjas novecojušajā zīmju un ticības intuīcijā, kur viss, kas kādreiz bija ārpus cilvēka saprašanas, bija piesātināts ar mistikas gaisotni. Kaķis ar savām burvīgajām acīm, kas mirdz tumsā, neizbēgami tika klasificēts kā mistiska būtne dažādās kultūrās.
Kāpēc gan nedrīkst skatīties kaķim acīs?
Senajā Ēģiptē kaķis tika uzskatīts par uzticamu kaķu dievietes Bastetes pavadoni. Pastāvēja viedoklis, ka ilgstoša skatīšanās kaķim acīs ir necieņa pret dievību.
Kā vēsta senā ēģiptiešu liecība, kaķu dzimtas dzīvnieki mīt starp sfērām – mirstīgo un ārpus tās, un viņiem ir spēja ielūkoties turpmākajā dzīvē. Nelokāmi lūkojoties dzīvnieka skatienā, cilvēks var ieiet aizgājēja valstībā, tur uzkavējoties mūžīgi.
Kaut kam līdzīgam ticmagi un ezoteriķi – viņi apgalvo, ka kaķi spēj sazināties ar viņpasauli, redz pagātni, tagadni un nākotni. Ilgi skatoties mīlīgā murrātāja acīs, tu vari netīši ietekmēt notikumu gaitu, bet ne vienmēr uz labo pusi.
Viduslaiku Eiropā kaķi tika uzskatīti par velna kalpiem. Cilvēki izvairījās no acu kontakta ar šiem dzīvniekiem, jo uzskatīja, ka tajos var mājot dēmoni. Un tad, ja ilgilūkosies kaķim acīs, dēmons paņems tavu dvēseli vai iemiesosies tevī.
Starp citu, viduslaikos arī parastie ļaudis baidījās nodarīt kaķim pāri. Jo dzīvnieks varēja vērsties pēc palīdzības pie Sātana, un tad vaininieks saslima vai nomira. Tomēr nebija raksturīgi, ka saistībā ar šādu māņticību būtu sarīkotas inkvizīcijas.