Natālija pamodās septiņos no rīta. Viņa izslēdza modinātāju, paskatījās uz guļošo vīru, lēnām izstaipījās un negribīgi sāka celties.
Viņa nomazgājās dušā, pagatavoja brokastis, iedzēra kafiju un gatavojās darbam. Viņa noskūpstīja savu mīļoto vīru, kurš kaut ko murmināja atbildot, un aizskrēja uz autobusa pieturu. Bija sestdiena.
Natālija strādāja Skaistumkopšanas salonā , tāpēc viņas nedēļas nogales bieži nesakrita ar vīra nedēļas nogalēm, kurš strādāja pēc ierastā grafika. Šodien viņš palika mājās, lai mierīgi izgulētos, kamēr sieva bija spiesta veikt kārtējās procedūras. Viņi nedzīvoja lielā māja, bet gan vienkāršā Pļavnieku mikrorajona PSRS laika daudzdzīvokļu namā. Tas gan bija atjaunots, māja nosiltināta. Un dzīvoklis bija viņas, tajā bija veikts labs remonts…
Drīz vien viņa devās uz darbu!
Salonā viņu sagaidīja pārsteigtā darba kolēģe.
– Ko tu šeit dari, Natālij? Ir sestdiena!
– Jā, kas par lietu? – apjukusi elpoja sieviete.
– Mēs ar tevi samainījāmies! Vai esi aizmirsusi? – smējās kolēģe, kas bija samainījusies ar Natāliju vietām.
– Taču pareizi! Kāda es esmu aizmārša! Kā es varēju sajaukt dienas? Es taču kā muļķe cēlos septiņos no rīta!
Kolēģi salonā smējās, dzēra tēju un apsprieda jaunākās ziņas. Natālija gatavojās doties prom.
– Nu, labi, es paslēpšos zem vīra segas un pagulēšu vēl pāris stundas, – viņa atvadījās un skrēja uz autobusa pieturu.
Natālija sēdēja autobusā un skatījās pa logu uz vientuļajiem garāmgājējiem, kuriem, tāpat kā viņai, agrā nedēļas nogales rītā bija jādodas uz darbu. Pēkšņi viņa aizdomājās par savām attiecībām ar vīru, un viņu pārņēma skumjas un ilgas.
“Pēdējā laikā nav labi… Mēs abi strādājam, maiņas nesakrīt, esam ļoti noguruši …. Vakarā mēs klusām vakariņojam un ejam gulēt. Nekādas romantikas, nekādu dāvanu, nekādu ziedu… Es pat neatceros, kad pēdējo reizi gājām uz kino. Droši vien pirms laulībām…”
Viņa smagi nopūtās un nolēma, ka, tā kā šodien ir brīvdiena, viņai vajadzētu to izmantot ģimenes labā. Viņa aizskrēja uz veikalu un nopirka augļus, sieru un vīnu. Gribēju sagatavot romantiskas vakariņas. Un skaistu vakara noslēgumu…
Natālija mierīgi devās mājās un uzmanīgi aizvēra durvis, lai nepamodinātu guļošo vīru. Viņa iegāja virtuvē, nolika pārtikas maisiņus un tikai tad pievērsa uzmanību dīvainajām skaņām, kas nāca no dušas telpas… Viņa dzirdēja sievietes balsi!
Lasi arī: Vasara ne būt nebūs Tāda, kā mēs cerējām: Sinoptiķi snieguši jaunāko laika prognozi Jūnija otrai pusei
Sieviete klusām aizgāja uz dušas telpu, ieklausījās… Nevarēja būt nekādu šaubu, viņa to nebija izdomājusi. Viņa strauji ieskrēja vannas istabā, pārsteidzot sievieti un savu vīru…
Vīrs no satraukuma iebļāvās un paraudzījās uz sievu.
– Vai tu neesi darbā? Vai kaut kas ir noticis? – Viens pēc otra sekoja divi muļķīgi jautājumi.
Meitene, kas bija kopā ar ietinās dvielī un aizklāja sevi. Viņa ar izplestām acīm sekoja pāra uzvedībai. Viņa mēģināja domāt, ko viņai vajadzētu darīt: bēgt prom vai “ielīst” zemē.
Natālija aizrāvās elpa un viņas apziņā izveidojās milzīgs tukšums. Viņas aizvainojums viņu plosīja. Vēl tikai nedaudz, un viņa bija gatava krist uz grīdas un izplūst asarās.
Tajā brīdī, kad kājas praktiski padevās, viņa saprata situācijas komiskumu. Viņa paskatījās uz savu pli*o, pārbiedēto vīru, uz viņa drebošo kompanjoni, kas bija iespiesta stūrī, un saprata, ka šis nožēlojamais pāris nav viņas asaru vērts. Natālija smējās.
– Vai tevi vispār neviens negrib? – viņa pagriezās pret meiteni. – Tev jāstaigā ar citu sieviešu vīriem, un pat manā dzīvoklī?
– Kādā ziņā vīriem? – sieviete pēkšņi satraucās. – Tu man teici, ka esi šķīries – viņa neticīgi paskatījās uz Natālijas vīru.
– Nu… es… es… es… es… es… grasījos… – vīrietis sāka attaisnoties.
– Un dzīvoklis, tu teici, ka tas ir tavs! Tu solīji, ka mēs ar tevi šeit dzīvosim! – Meitene turpināja būt neizpratnē.
Natālija smējās. Spriežot pēc tā, kā sieviete skatījās uz viņas vīru, viņa tiešām nenojauta, ka viņš ir precējies un dzīvoklis pieder viņa sievai, tas ir, viņai.
– Tātad tas ir… es… es… es… es… gribēju… – vīrietis nonāca starp diviem dzirnakmeņiem… Viņš centās atrast pareizos vārdus, taču nespēja. Iestājās pauze. Viņš nosarka no papēžiem līdz galvai.
Natālija ar ziņkāri vēroja attīstošo ainu. Viņai vairs nesāpēja, gluži otrādi, viņai pat kļuva jautri, lai cik tas dīvaini nebūtu, ņemot vērā esošo situāciju. Viņa ar interesi gaidīja, kā vīrs no tā izkļūs. Un, kad viņas pacietība izsīka, viņa ar mierīgu balsi teica:
– “Kāds tu esi neveiksminieks. Nav pat naudas viesnīcai. Ja tu tagad varētu sevi redzēt… Ugh! Tas ir tik nožēlojami! Ko es tevī saskatīju…”
Un tad notika interesantākais…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk