Irēna stāvēja spoguļa priekšā plašajā kāzu salona zālē, ieskauta krāšņās kleitās no mežģīnēm un zīda. Viņai bija grūta izvēle – starp desmitiem skaistu kleitu bija jāatrod tā, kas būtu ideāli piemērota viņas dzīves īpašākajai un svinīgākajai dienai.
Jaunā sieviete jau vairāk nekā divas stundas bija izmēģinājusi vienu kleitas modeli pēc otra, rūpīgi izpētot sevi no visām pusēm. Šķita, ka ikviena kleita savā veidā izceļ viņas figūras graciozitāti, taču Irēna bija ļoti izvēlīga un meklēja tērpu, kas būtu ne tikai skaists, bet arī tāds, kas palīdzētu justies kā īstai līgavai.
– Šī ir pārāk grezna, kā operas dīvai, bet es gribu justies kā maiga princese, viņa sacīja, noliekot malā vēl vienu izsmalcinātu kleitu.
Jaunā dāma savā laulību dienā vēlējās izskatīties īpaša – maiga un romantiska, kā tēls no viņas mīļākās pasakas.
Irēna sapņaini iedomājās, kā ienāks svinību zālē, tērpusies smalku mežģīņi mākonī, sadevusies rokās ar līgavaini. Viņas tērpam jābūt gaisīgam, ārkārtīgi vieglam, atspoguļojot viņas jūtu tīrību un patiesumu.
Bija pagājušas vairāk nekā divas stundas, bet ideālā kleita joprojām nebija atrasta. Salona konsultantes piedāvāja vienu variantu pēc otra, cenšoties izdabāt izvēlīgajai klientei.
– Man šķiet, ka šis tērps ir pārāk pieticīgs, ne tik krāšņs. Lai gan stils ir pievilcīgs, atgādinot senatnīgus tērpus, šaubīgi teica Irēna, apskatot kārtējo kleitas modeli.
Jaunā dāma smagi nopūtās, turpinot ideālās kleitas meklējumus. Viņa vēlējās, lai šis lēmums būtu pārdomāts un vienīgais pareizais. Galu galā pēc divām nedēļām viņu gaidīja pati svarīgākā un svinīgākā diena dzīvē – kāzas ar mīļoto.
Irēnai bija 22 gadi, viņa uzauga turīgā ģimenē un bija ļoti pieķērusies saviem vecākiem, kuri vienmēr par viņu rūpējās un centās sniegt vislabāko audzināšanu.
Jauniete ieguva izcilu izglītību, iemācījās labas manieres, taču tēva uzņēmēja nauda viņu neizlutināja. Viņa uzauga gudra, jauka un laipna.
Irēna sapņoja atrast patiesu mīlestību un izveidot stipru ģimeni, kurā vienmēr valdītu savstarpēja sapratne. Un tagad bija pienācis šis lolotais brīdis – viņas izredzētais viņu bildināja, un abi gatavojās kāzām.
Mēģinot uzvilkt kārtējo kleitu, Irēna pieķēra sevi pie domas, ka šis tērps ir tieši tas, kas viņai vajadzīgs. Tas uzsvēra viņas trauslo skaistumu un sievišķību. Jaunā dāma jutās kā līgava no romantiskas pasakas. Šī laimes un harmonijas sajūta bija neaprakstāma.
– Beidzot es to atradu — ideālu kleitu manas dzīves laimīgākajai dienai, nodomāja Irēna, ar apbrīnu vērojot savu atspulgu spogulī.
Viņa nevarēja vien sagaidīt sava līgavaiņa reakciju, kad viņš viņu ieraudzīs šajā tērpā. Līdz svinīgajam notikumam bija atlikušas tikai divas nedēļas, un katru sekundi sieviete ilgojās pēc tikšanās ar mīļoto.
Agrā vasaras rītā Vilnis ienāca nelielā, mājīgā fotostudijā – viņam steidzami vajadzēja nofotografēties dokumentiem. Puisis steidzās uz darbu, taču nolēma ieskriet pirmajā atrastajā fotostudijā, lai paspētu nobildēties pirms darba dienas sākuma.
Aiz letes viņš ieraudzīja glītu, apmēram divdesmit gadus vecu jaunieti – viņa kaut ko rakstīja piezīmju grāmatiņā.
– Meitenīt, sveika! Vai varētu palīdzēt – steidzami jāuztaisa pases bilde, var to izdarīt ātri? Vilnis jautāja.
– Sveiki! Diemžēl pases foto izgatavošana prasīs apmēram divdesmit minūtes. Jūs taču steidzaties, vai ne? Pavaicāja fotosalona darbiniece.
– Jā, es pilnībā aizmirsu par šīm fotogrāfijām, bet šodien tās ir obligāti jāiesniedz. Esmu gatavs pagaidīt, ja jūs tas neapgrūtina, man tiešām ir jāiekļaujas termiņos, Vilnis sacīja.
Lasi arī: Nīderlande ir vienīgā valsts pasaulē, kurā praktiski nav klaiņojošu suņu. Kā viņiem tas izdevās…
– Labi, ļaujiet man jūs nofotografēt. Starp citu, mani sauc Irēna, es šeit strādāju, teica jaunā sieviete.
Irēna aizveda Vilni uz foto zonu un ātri uzņēma nepieciešamos kadrus.
– Lūk, gatavs, viņa teica, pastiepjot ploksni ar fotogrāfijām.
– Izdevās lieliski, liels paldies! vīrietis sirsnīgi pateicās. Un jūs, starp citu, esat ļoti apburoša. Mani sauc Vilnis, priecājos iepazīties.
Irēnu nedaudz samulsināja negaidītais kompliments. Viņa parasti neiesaistījās sarunās ar klientiem, taču šis jaunais vīrietis viņai iepatikās no pirmā acu uzmetiena.
– Prieks iepazīties, Vilni. Nāciet ciemos vēlreiz, jūs vienmēr esat laipni gaidīts, Irēna smaidot atbildēja.
– Es noteikti iegriezīšos, uz redzēšanos! Vilnis atbildēja un atstāja studiju, paņemot līdzi jaunās tikšanās patīkamo iespaidu.
Visu dienu viņš atcerējās Irēnas burvīgo smaidu un sirsnīgo skatienu. Arī jaunā sieviete pieķēra sevi pie domas, ka domā par šo puisi un priecātos viņu atkal redzēt.
Nākamajā rītā Vilnis nolēma apmeklēt Irēnu – viņš ļoti vēlējās turpināt iepazīšanos. Ieejot studijā, viņš redzēja, ka jaunā sieviete viņam mīļi uzsmaida. Viņi nedaudz parunājās, un Vilnis uzaicināja Irēnu pasēdēt netālu esošajā kafejnīcā. Tā sākās viņu regulārās tikšanās – ar katru dienu viņus arvien vairāk pārņēma simpātijas vienam pret otru, viņi devās kopīgās pastaigās, izbraukumos un izbaudīja kopābūšanu.
Tā pagāja gads, un Vilnis izteica Irēnai laulību piedāvājumu. Meitene ar prieku piekrita kļūt par viņa sievu. Drīz vien tika noteikts kāzu datums, un sākās aizraujoša gatavošanās svinībām.
Vilnim ļoti paveicās – viņam izdevās ne tikai iekarot Irēnas sirdi, bet arī iegūt viņas vecāku labvēlību. Meitenes tēvs, veiksmīgs uzņēmējs, sākumā bija piesardzīgs pret meitas līgavaini, taču laika gaitā viņš novērtēja Viļņa godprātību un darba mīlestību.
Vilnim, kas nāca no parastas ģimenes, bija 25 gadi, bet viņš jau strādāja par galveno grāmatvedi lielā uzņēmumā un to bija sasniedzis ar lielu neatlaidību. Viņa mērķtiecība patika Irēnas tēvam, tāpēc viņš nolēma, ka Vilnis ir viņa meitas cienīgs precinieks.
Beidzot pienāca ilgi gaidītā kāzu diena. Irēna izskatījās burvīgi gaisīgā tērpā, bet Vilnis – eleganti svinīgā uzvalkā. Laulību ceremonija bija aizkustinoša un svinīga, jaunlaulātie nespēja novaldīt prieka asaras.
Pēc laulību reģistrācijas jaunlaulātie un viesi devās turpināt svinības restorānā gleznainā tūristu bāzē ārpus pilsētas – tā bija Irēnas un Viļņa iecienītākā atpūtas vieta. Apsveikumi un tosti turpinājās līdz vēlai naktij. Irēnas vecāki viņiem uzdāvināja dzīvokļa atslēgas – tagad jaunlaulātajiem bija īsts ģimenes pavards.
Likās, ka šajā brīnišķīgajā dienā laimei un jautrībai nebūs gala. Beidzot Irēnai un Vilnim pienāca ilgi gaidītais divatnes brīdis. Kas gan viņus sagaidīja šajā pirmajā kopdzīves dienā?
Pēc trokšņainajām svinībām jaunajam pārim bija pienācis laiks privātumam. Irēna un Vilis beidzot atradās vieni istabā, kas bija paredzēta viņu kāzu naktij.
Gaisā virmoja satraukums un gaidas par kaut ko noslēpumainu. Irēna vēlējās šo brīdi padarīt neaizmirstamu un jau iepriekš sagatavoja Vilnim pārsteigumu. Viņa nopirka dāvanu, par kuru viņš jau sen bija sapņojis – niršanas komplektu un nirēju skolas abonementu.
Lai nesabojātu pārsteigumu, Irēna kasti ar dāvanu iepriekš paslēpa viņu istabā skapja augšējā plauktā. Viņa lūdza Vilni uz brīdi aizvērt acis un uzkāpa uz krēsla, lai paņemtu dāvanu.
Taču tad notika kas šausmīgs – pieliecoties, Irēna ar papēdi aizķēra savas garās kleitas apakšmalu, zaudēja līdzsvaru un nokrita uz grīdas, smagi atsitot galvu.
Atskanēja trula trieciena skaņa. Vilnis šausmās ieplēta acis – viņa mīļotā gulēja uz grīdas asins peļķē!
Irēna, Irēna! Mosties, kas ar tevi notiek?! Vilnis panikā kliedza, metoties pie līgavas.
Viņa bija bezsamaņā. Vilnis izsauca ātro palīdzību, trīcot no šoka un izmisuma. Likās, ka šis murgs nekad nebeigsies.
Slimnīcā Irēna tika steidzami operēta – viņai bija smaga galvas trauma. Vilnis ne mirkli neatstāja savu mīļoto, turēdams viņas roku. Viņš lūdza Dievu par viņas atveseļošanos un pārmeta sev – kāpēc gan viņš nebija spējis novērst šīs šausmas?
Pagāja vairākas mokošas nemiera un gaidu nedēļas. Beidzot Irēna atguva samaņu, bet Viļņa prieku ātri nomainīja vilšanās – sieva viņu neatpazina.
Lasi arī: Vectēvs paziņoja, ka pamet omīti citas sievietes dēļ. Bet večiņas reakcija uz šo briesmīgo vēsti šokēja mūs visus
Traumas sekas bija šausmīgas – Irēna cieta no atmiņas traucējumiem. Viņa atcerējās savus vecākus un draugus, bet Vilnis viņai šķita pilnīgi svešs cilvēks.
– Kas ir šis vīrietis, tēt? Kāpēc viņš nāk pie manis? Irēna ar patiesu neizpratni jautāja tēvam.
Vilnis juta, ka viņa dvēselē kaut kas pārtrūkst. Viņa mīļotā viņu nemaz neatceras! Kā gan atjaunot zaudēto atmiņu un viņu laimi?
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas Irēna atgriezās mājās pie vecākiem. Viņa uzvedās mierīgi, bet tā, it kā starp viņiem nekas nebūtu bijis. Vilnis sievu apmeklēja katru dienu, cerot kaut kā pamodināt viņas sirdī atmiņas.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā