Viņš rādīja abu kopīgās fotogrāfijas un atsauca mirkļus no viņu attiecībām. Bet Irēna tikai aizkaitināti pamāja:
– Beidz man rādīt šīs bildes! Es neko no tā neatceros, un vispār man ir laiks atgriezties pie studijām augstskolā un netērēt laiku visādām muļķībām!
Vilnis juta, ka zaudē cerību. Bet viņš nevarēja vienkārši padoties un atlaist savu mīlestību. Kas viņam jādara, kā atgūt agrāko Irēnu? Vai viņas atmiņa nekad neatjaunosies? Šīs domas Vilnim nedeva mieru. Viņam jācīnās par savu laimi līdz galam!
Pagāja trīs mēneši kopš liktenīgā notikuma, kas mainīja Irēnas un Viļņa dzīvi. Jaunās sievietes stāvoklis ievērojami uzlabojās, bet zaudētā atmiņa diemžēl neatgriezās.
Irēna izturējās bezrūpīgi un jautri, sazinājās ar vecākiem un draugiem, it kā ar viņu nebūtu noticis nekas briesmīgs. Bet Vilnis nepārstāja apciemot savu mīļoto katru dienu, nesot ziedus, cenšoties viņai atgādināt viņu attiecību laimīgākos mirkļus.
– Irēna, vai atceries mūsu pirmo braucienu uz jūru? Kā mēs staigājām gar krastmalu un pēc tam līdz vēlam vakaram sēdējām pie ugunskura pludmalē? Vilnis cerīgi jautāja.
– Nē, es neatceros. Vilni, man tas viss ir apnicis, beidz man uzspiest citu cilvēku atmiņas! sieviete īgni atbildēja.
Viņa lūdza Vilni doties prom un atstāt viņu vienu. Viņa sapņoja atgriezties savā bijušajā dzīvē un turpināt studijas augstskolā, it kā nekas nebūtu noticis.
Irēnas vecāki ar satraukumu vēroja notikumu attīstību. Viņi redzēja, ka meita uzvedas neadekvāti, noliedz pagātni. Bet viņi neuzdrošinājās uzspiest savu viedokli, lai nekaitētu Irēnas trauslajai veselībai.
Kādu dienu Irēna pie brokastu galda negaidīti paziņoja:
– Mammu, tēti, es nolēmu atgriezties juridiskajā fakultātē. Vēlos pabeigt studijas, jo šo specialitāti izvēlējos ne velti.
Vecāki bija apmulsuši, jo Irēna jau sen bija vīlusies jurisprudencē un pārgājusi uz citu augstskolas fakultāti. Bet kā panākt, lai meita atgriežas realitātē, nekaitējot viņai?
Tēvs izpildīja meitas iegribu, un, pateicoties saviem sakariem, parūpējās, lai viņa tiktu atjaunota augstskolā. Bet meitenei studijas ātri apnika, viņa saprata, ka šī profesija nav domāta viņai. Tad Irēna nolēma izvākties no vecāku mājas un sākt dzīvot viena.
Pamazām šķita, ka viņa no jauna atklāj savas patiesās intereses un talantus, kas tik skaidri izpaudās pirms traģēdijas. Irēna sāka interesēties par fotogrāfēšanu un dizainu un nodarboties ar radošām lietām. Tas jaunieti iedvesmoja un sagādāja prieku.
Taču priekšā bija pārsteidzošākais – kādā jaukā dienā starp veciem dokumentiem Irēna uzgāja zīmīti ar viņas rakstītu mīlestības un uzticības solījumu Vilnim. Tā bija likteņa zīme, kas varēja mainīt visu…
Irēna sēdēja savā darbnīcā un kārtoja vecās lietas, kas bija palikušas pāri pirms negadījuma. Pēkšņi vienā no kastēm viņa atrada četrās daļās salocītu papīra lapu. Atlokot to, sieviete ieraudzīja zīmīti, kuru pati bija rakstījusi.
Tas bija mīlestības un uzticības solījums, kas adresēts kaut kādam Vilnim. Irēna bija šokēta – viņa to nemaz neatcerējās! Bet, pārlasot maiguma un mīļuma pilnās rindas, viņa skaidri vēlreiz izdzīvoja sajūtas, kas viņai bija rakstīšanas brīdī.
Irēna aizdomājās. Tas nozīmē, ka Vilnis nav tikai uzmācīgs svešinieks, bet gan vīrietis, kuru viņa patiesi mīlēja. Kā tas iespējams, ka šīs svarīgās atmiņas pilnīgi izgaisušas no viņas atmiņas?
Irēna smagi nopūtās. Viņai bija nepatīkami apzināties, ka atmiņas zuduma dēļ viņa nodarījusi pāri šim Vilnim. Droši vien vajadzētu atvainoties par savu iepriekšējo auksto attieksmi un mēģināt visu labot.
Sieviete paņēma telefonu un uzspieda Viļņa numuru, kuru viņš bija atstājis viņai katram gadījumam. Viņas sirds sāka nemierīgi pukstēt, gaidot atbildi.
– Sveiks, Vilni! Zvana Irēna. viņa kautrīgi sacīja. Es atvainojos, ka sagādāju jums tik daudz nepatikšanu Es atradu zīmīti, ko biju rakstījusi jums, un, šķiet, sāku kaut ko atcerēties. Satiksimies, man jums kaut kas jāiedod.
Vilnis bija septītajās debesīs! Viņš piekrita ierasties pie Irēnas tajā pašā vakarā. Noteiktajā laikā viņš pieklauvēja pie foto darbnīcas durvīm, un viņa vīrieti priecīgi sagaidīja.
Lasi arī: Slikti jaunumi basketbolista basketbolista Kristapa Porziņģa dzīvē
– Vilni, es atradu kaut ko ļoti svarīgu mums abiem, Irēna svinīgi sacīja un pasniedza viņam zīmīti. Tā ir rakstīta ar manu roku, bet es to vispār neatceros. Piedod man, ka tevi neatpazinu.
Vilnis sirsnīgi pasmaidīja, atbildot:
– Neuztraucies, galvenais ir tas, ka ir atrasts šis aizkustinošais mūsu mīlestības simbols. Starp citu, man arī ir kaut kas priekš tevis.
Un viņš no jakas iekškabatas izņēma otru šī mīlas solījuma eksemplāru – tieši tādu pašu, bet rakstītu viņa rokrakstā.
– Es vienmēr to nēsāju līdzi kā talismanu, atzinās Vilnis. Mūsu saikne ir stiprāka par jebkuru pārbaudījumu.
Irēna bija aizkustināta līdz asarām. Cik labi, ka viņas sirds atkal atvērās šai lielajai mīlestībai!
Kopš tās dienas abi sāka regulāri satikties, pavadīt laiku kopā un dalīties atmiņās. Pamazām šķita, ka Irēna no jauna atklāj viņu attiecību vēsturi. Vilnis pret viņu izturējās ar siltumu un rūpēm, viņa atkal jutās mīlēta.
Dažus mēnešus vēlāk viņi nolēma apprecēties vēlreiz – šoreiz bez pompozām kāzām, bet šaurā tuvāko lokā. Galvenais ir tas, ka viņu jūtas izturēja atšķirtības pārbaudi un kļuva vēl spēcīgākas nekā iepriekš. Tagad Vilnis un Irēna zināja, ka viņu mīlestība var pārvarēt visas grūtības. Viņi būs kopā slimībā un veselībā, priekos un bēdās, līdz nāve viņus šķirs.
Kāzu dienā Irēna uzvilka vienkāršu baltu kleitu, bet Vilnis – klasisku uzvalku. Viņi apprecējās senā savrupmājā ārpus pilsētas, kur sarīkoja nelielu ceremoniju. Klāt bija tikai tuvākie – abu vecāki un daži draugi.
Pēc oficiālās daļas jaunlaulātie un viesi turpināja svinības omulīgā restorānā. Valdīja patiesa prieka un vienotības atmosfēra. Likās, ka šī diena kļuva par jaunu Irēnas un Viļņa attiecību sākumpunktu, gaišas nākotnes sākumu kopā.
Tagad viņu dzīvē valdīja miers un harmonija. Irēna turpināja nodarboties ar radošām lietām un attīstīja savu fotostudiju. Vilnis atbalstīja visus mīļotās centienus, bija blakus un palīdzēja it visā.
Laika gaitā Irēnai pilnībā atjaunojās traumas dēļ pagaisušās atmiņas par trim dzīves gadiem. Tagad viņas apziņa bija vesela, un tas deva viņai pārliecību.
Irēna un Vilnis bieži atcerējās grūtības, kas viņus piemeklēja. Tagad tas šķita tikai tāls murgs, bet tagadne bija piepildīta ar laimi.
Abi guva svarīgu mācībstundu – patiesu mīlestību nevar iznīcināt nekādi apstākļi. Pat ja šķiet, ka viss ir zaudēts, nedrīkst nolaist rokas un padoties.
Liktenis Irēnai un Valdim deva otru iespēju būt kopā. Tagad viņi saprata, cik svarīgi ir aizsargāt un lolot jūtas un neļaut tām izgaist gadu gaitā.
Ikdienā viņi cenšas viens otru iepriecināt ar sīkumiem, izsaka komplimentus, ir uzmanīgi un gādīgi. Viņu dzīvē parādījušās jaunas krāsas – abi daudz ceļo, nodarbojas ar kopīgiem vaļaspriekiem, veido nākotnes plānus.
Mīlestība Irēnai un Vilnim nav skaista abstrakcija, bet gan divu cilvēku ikdienas darbs pie attiecībām. Tagad viņi zina, ka laime ir trausla un tā ir jāaizsargā.
Lasi arī: Sliktas ziņas aktiera Ģirta Ķestera dzīvē
Lasi arī: Vectēvs paziņoja, ka pamet omīti citas sievietes dēļ. Bet večiņas reakcija uz šo briesmīgo vēsti šokēja mūs visus
Lai viņu stāsts kļūst par piemēru jaunajiem pāriem – netērējiet savas jūtas niekiem, lolojiet katru mirkli kopā. Un tad mīlestība apgaismos jūsu dzīvi pat tad, kad atnāks rudens aukstums. Ticiet tam un saglabājiet siltumu savās sirdīs!
Bet kādas ir tavas domas par šo aizkustinošo mīlas stāstu? Priecāsimies, ja dalīsies komentāros!