Valērija Kožemjako iekļuva rekordu grāmatā kā valsti augumā mazākā māte. Pastāstīsim, ar kādām bērna kopšanas grūtībām sieviete saskarās katru dienu.
Gatavoja ratiņkrēslam: Valērijas bērnība
Trīs gadu vecumā Valērijai tika diagnosticēta reta ģenētiska slimība – spondiloepifīzes displāzija – kas izraisa nepareizu kaulu audu veidošanos. Kad meitenei palika 13 gadu, viņa augšanas process apstājās pie 109 centimetriem, bet kājas sāka deformēties.
Vecāki viņu nekad nesauca par invalīdi, un Valērija atceras, ka viņa ne ar ko neatšķīrās no citiem bērniem: viņa arī skraidīja rotaļu laukumos, kāpa pa horizontāliem stieņiem, slidinājās pa slidkalniņiem un brauca ar velosipēdu. Vai varbūt viņa tomēr atšķīrās no citiem – jauniete stāsta, ka, satiekoties, bērnības draugi viņai saka: “Vai tad tu neatceries? Tu biji tā, kas pamudināja mūs uz dažādām nodarbēm. Īsta līdere!”
Vecāki cerēja, ka slimību varēs uzveikt, taču ārsti no operācijas atteicās: viņi paskaidroja, ka bērns vēl nav pārstājis augt, bet pēc operācijas varētu būt problēmas ar kauliem. Viņi atteicās arī no hormonu injekcijām, sakot, ka meitenei jau tā tie izstrādājas pietiekami daudz. Ģimene cerēja – kad Valērijai paliks 18 gadu, kaut kas mainīsies, taču viņu cerības neattaisnojās.
Pēc pilngadības sasniegšanas jauniete dabūja valsts apmaksātu ārstniecības kvotu un devās uz Sibīrijas pilsētu Kurgānu, uz akadēmiķa Ilizarova vārdā nosaukto Traumatoloģijas un ortopēdijas medicīnas centru, kur ārstē smagas kaulu patoloģijas. Ārstu spriedums bija neiepriecinošs: operācijai bija par vēlu, tā būtu palīdzējusi, kad meitenei bija pusgads. Tagad, kā skaidroja ārsti, kājas var iztaisnot, bet par estētisko ķiruģiju būs jāmaksā – Valērijai visu atlikušo mūžu būs jāstaigā ar kruķiem. Jauniete atteicās.
Samierinies ar vientulību
Valērija sāka justies “ne tā kā citas” 13-14 gadu vecumā, kad kļuva skaidrs, ka pārējās meitenes satiekas ar zēniem, savukārt Valēriju puikas uzskatīja par draugu un “savu čomu”. Reiz viņa pat neizturēja un pasūdzējās draudzenei: visi staigā pa pāriem, bet es esmu viena. Atbilde, ko viņa dzirdēja bija sekojoša: “Valērij, tāda tu esi, ko tur tagad padarīt, kaut kā sadzīvo ar to turpmāk.”
Meitene sabēdājās, un viņas vecāki to pamanīja. Tēvs mudināja nenokārt degunu – pārsteidzošā kārtā šis padoms palīdzēja. Valērija stingri nolēma, ka viņai būs ģimene, un turpināja dzīvot kā iepriekš, mācījās un nodarbojās ar mājas lietām. Ja uzlika grimu vai skaisti uzpucējās, tad tikai sevis dēļ, nevis cerībā, ka puiši viņai pievērsīs uzmanību. Bet 18 gadu vecumā notika tieši tas: vīrieši sāka skatīties viņas virzienā.
Ar savu vīru Dmitriju, kurš dzīvoja Jekaterinburgā, meitene iepazinās invalīdu grupā, kurā meklēja draugus. Sākumā viņa saziņu neuztvēra nopietni, bet pēc sešu mēnešu sarakstes saprata, ka ir iemīlējusies. Dmitrijs uzaicināja viņu ciemos, taču viņa atteicās, paskaidrojot, ka no Rostovas apgabala, kur viņa dzīvoja, ir tāls ceļš, bet brauciena biļetes dārgas. Bet puisis bija nopietns un teica, ka atrisinās šo problēmu. Pēc pāris dienām jaunietes istabā ienāca apmulsusi māte: “Valērij, lūk, tev naudas pārvedums no kaut kāda Dmitrija”.
Sākumā tēvs mēģināja atrunāt meitu no brauciena: viņam nebija nekādu pretenziju pret Dmitriju, taču viņš baidījās, ka vilcienā ar Valēriju var notikt kaut kas nelāgs. Pat dzelzceļa stacijā pirms izbraukšanas viņš jautāja: “Valērij, varbūt tu mainīsi savas domas?” Bet mamma uzreiz teica, ka neiebilst: “Ja es tevi tagad nepalaidīšu, tad tu visu mūžu vainosi mani, ka tev kaut kas nav izdevies. Tāpēc uz priekšu, tu jau esi liela meitene, lai tev veicas”.
Lasīt vēl: Ģeniāls pīrāgs ar āboliem, smeķīgāks par kūkām. Īsts rudens sezonas hits!
Valērija Jekaterinburgā uzturējās trīs nedēļas. Dmitrijs aicināja viņu palikt uz visiem laikiem, viņa māte neiebilda. Tam piekrita arī jaunietes vecāki. Aizbraucot uz mājām Gukovas pilsētā, lai nokārtotu visus nepieciešamos dokumentus, 2013. gada maijā Valērija pārcēlās uz Jekaterinburgu. 2015. gadā Valērija un Dmitrijs apprecējās.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā