Es visus šos deviņus mēnešus skrēju kā kumeļš
Ārsti centās Valēriju atrunāt no bērniņa radīšanas: viņi baidījās, ka jaunajai sievietei būs jāpavada guļot visus deviņus grūtniecības mēnešus. Tomēr jauniete stāstīja, ka līdz pat pēdējai grūtniecības dienai skrējusi kā kumeļš un darījusi visu to pašu, ko iepriekš. “Es domāju, ka nevarēšu sava vēdera dēļ saskatīt sava ķermeņa apakšdaļu, bet man bija mazs vēderiņš, diezgan dabisks,” pauda Valērija.
Ne vienmēr veicās ar kompetentiem ārstiiem – reiz kāda ultrasonogrāfijas speciāliste teica, ka Valērija dzemdēs punduri. Laulātie nobijās un steidzās konsultēties ar ģenētiķiem, kuri apliecināja, ka bērns būs pilnīgi normāls. Dzemdību namā arī bija pāris nepatīkamu atgadījumu: ķeizargrieziens izdevās labi, bet Valērija mazā auguma dēļ nevarēja aizsniegt šūpuļgultiņu, tāpēc nevarēja parūpēties par savu jaundzimušo meitiņu. Jaunā māte lūdza, lai viņas palātā novietotu tukšu gultu un uz tās uzliktu noņemamu šūpuli, taču viņai atteica: tas neesot atļauts!
Meitenīti mēģināja nosūtīt uz priekšlaikus dzimušo bērnu nodaļu, bet tur strādājošie darbinieki bija sašutuši: lūk, bērni, kuriem nepieciešama liela uzmanība, bet jums taču ir vesels mazulis! Tādējādi viss beidzās ar Valērijas piedāvāto: palātā ievietoja vēl vienu gultu, uz kuras novietoja šūpuli.
Lasi arī: Ieskaties tuvāk un uzzini, kas tev traucē atrast savu patieso mīlestību
Lasi arī: Kautrēties aizliegts: 15 slavenības, kurām ir celulīts un viņām citu viedoklis ir vienaldzīgs
Sākumā Evangelīna bija ideāls bērns: viņa svēra nedaudz un nebija kaprīza. Tomēr, kad meitene sāka augt, Valērijai kļuva arvien grūtāk tikt galā ar meitu: mazulīte vienkārši nesaprata, ka viņas māte nevar staigāt tik ātri un ilgi kā viņa. Valērijai nācās viņu vest pie pavadas, pretējā gadījumā meitene varēja aizjozt prom tik ātri, ka visam pagalmam vajadzēja viņu ķert rokā. Dažs labs pat pasmējās, redzēdams, ka meitenīte tiek vadāta pavadā: “Vai viņa tev kož?”
Pirmo reizi meitu uz bērnudārzu Valentīna veda bažīgi: viņa bija noraizējusies, kā bērni uz viņu reaģēs. Sākumā meitene patiešām piesaistīja uzmanību, bet pēc divām nedēļām visi bija pieraduši: “Kad es tagad atnāku visi tikai saka: Evangelīnas mamma ir atnākusi, labdien”.
Ja es kaut kur dodos ar meitu, man ir ļoti grūti
Mājās, pēc Valērijas stāstītā, viņa jūtas komfortabli, jo vīrs ir nomainījis visu, ko varēja, lai pielāgotu sievas vajadzībām: slēdži uzstādīti zemāk, bet ģimenes locekļi cenšas vajadzīgās lietas nelikt augstu. Lai aizsniegtu izlietni vai plīti, jānometas ceļos uz ķeblīša, bet, lai no augšējā plaukta dabūtu grāmatu, jāpakāpjas pa trepēm.
Bet, ja mājās Valērija jūtas ērti, ārpus tās sākas nopietnas grūtības. Visur ir augstas letes: poliklīniku un banku darbinieki Valēriju vienkārši nepamana. Iepriekš ārstniecības iestādēs viņa lūdza palīdzēt citiem, kas stāvēja rindā pie reģistratūras, bet tagad uzreiz dodas uz dienesta telpu: “Klauvēju un nekaunīgi veru vaļā durvis, jo citādi tur netikšu. Protams, es netieku padzīta,” stāsta Valērija.
“Kad es braucu viena, varu ielēkt autobusā vai tramvajā. Bet, ja esmu kopā ar meitu, man ir ļoti grūti, viņa joprojām ir maza un nevar pacelt kājas tik augstu. Ja tramvajs vai autobuss ir ar zemo grīdu, ir vieglāk, bet, ja tas ir parasts, tas ir grūti. Bet Jekaterinburgā ir ļoti labi cilvēki, viņi vienmēr palīdzēs, viņi paņem manu meitu un ieceļ transportā, vai arī es palūdzu biļešu kontrilierim palīdzēt mums izkāpt,” pieredzē dalījās Valērija.
Lete ir augsta, jūs nebūsiet redzama
Sliktākā situācija ir ar darbu: Valēriju nekur neņem darbā, pat ja runa ir par vienkāršākajiem darbiem, piemēram, fotogrāfiju drukāšanu vai remontam nosūtīto tālruņu uzskaiti. Darba devēji norāda uz viņas augumu, sakot: mums ir augsta lete, jūs nebūsiet redzama. Dažreiz viņi saka pavisam tieši: “Kāda gan jūs varat būt darbiniece!”
Kādu laiku jaunā sieviete piedalījās fokusa grupās, testējot dažādus produktus: piemēram, trīs dienas bija jālieto krēms un pēc tam jārunā par iespaidiem. Valērija tiešraidē nebija redzama, bet reiz kāds izpļāpājās par viņas augumu, un sievieti izslēdza no grupas, norādot, ka viņa nav piemērota darbam veselības problēmu dēļ.
2021. gada februārī savos sociālajo tīklu kontos Valērija atklāja, ka par manikīru sākusi interesēties kovida karantīnas laikā: vispirms viņa to veikusi sev un vīramātei, tad draugiem un paziņām. Viņa to darīja tikai prieka pēc, bet vēlāk atrada kursus par saprātīgu cenu un tuvu mājām. Tagad viņa ir sertificēta manikīra speciāliste un gatavojas strādāt no mājām.
Jūs vēl aptuveni četrus gadus varēsiet staigāt, pēcāk gatavojieties ratiņkrēslam
2020. gada martā Valērija pastāstīja izdevumam “Jekaterinburg Online”, ka visvairāk baidās palikt bez kājām: sāpes tajās nesen bija pastiprinājušās. Ārsti raustīja plecus un teica, ka pacientei jau esot pēdējā kaulu audu sabrukuma stadija, un tur neko nevarot darīt.
Tomēr Valērija viņu teikto neuzskata par nāves spriedumu. Sen, 18 gadu vecumā, kad viņa atradās Medicīnas darba ekspertu komisijā, kas jāiziet, lai saņemtu invaliditāti, viņai teica: tev vēl atlikuši četri gadi staigāšanai, un tad gatavojies ratiņkrēslam. Bet viņa joprojām stāv uz kājām un pat spēja iznēsāt un aprūpēt bērnu. Valērijai nepatīk sāpes, taču viņa ir pārliecināta: medicīna nestāv uz vietas, un, iespējams, drīz ar šo problēmu varēs tikt galā.
Lasīt vēl: Gaisa spēki izplata steidzamu informāciju visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet jo īpaši šī reģiona cilvēkiem!
Lasīt vēl: Ģeniāls pīrāgs ar āboliem, smeķīgāks par kūkām. Īsts rudens sezonas hits!
Par savu galveno sasniegumu Valērija uzskata ģimeni. “Es tomēr kļuvu par māti. Daudzi cilvēki to sauc par varonību, bet es tajā neredzu neko neparastu. Ceru, ka ar savu piemēru varēšu pierādīt, ka viss ir iespējams,” piebilda sieviete.
Bet kā tev patika šis iedvesmojošais stāsts? Priecāsimies, ja sniegsi savu viedokli raksta komentāros!