Šis stāsts ir vēl viens apliecinājums tam, ka mūsu četrkājainie draugi spēj dot bezgalīgu mīlestību un izrādīt nevainojamu uzticību.
Kad sabiedrība uzzināja par viena sētas suns nesagaidīto varoņdarbu, tas izraisīja emociju vētru un asaras daudzu acīs.
Mūsu ciems atrodas Kalnu Altaja autonomajā apgabalā, Krievijā, kur vasarā siltuma var sasniegt līdz pat +30 grādiem, bet ziemā temperatūra var krist līdz -40 un vēl zemāk. Šeit izdzīvot prasa ne tikai izturību, bet arī gribasspēku un mīlestību pret dzimto zemi, jo tik rupjā klimatā valda izteikts dabas skaistums!
Šīs īpašības ir vajadzīgas ne tikai cilvēkiem, bet arī vietējiem dzīvniekiem. Pilsētas mopsis aukstā laikā ātri pārvērtīsies par ledus skulptūru, bet brīvi klaiņojošie suņi ir pievilkami – tie izdzīvos un pat nakšņos aukstumā. Šie dzīvnieki spēj izturēt pat visbargāko salu, tikai lai atrastu kaut ko ēst.
Diemžēl ne visiem suņiem ir iespēja regulāri saņemt barību un atrast patvērumu. Ach, kāda likstība! Pat cilvēkiem Krievijā nav vienmēr laimes baudīt siltumu un paēst, tāpēc suņi paliek otrajā plānā.
Viss mainījās:
Vienā aukstā ziemas vakarā, kad sals stingri žņaudza, divi pensionāri – Fjodors un Pjotrs – atgriezās no darba.
Šie abu sirmgalvji bija draugi kopš bērnības dienām, dzīvojot vienā ciemā, mācoties un strādājot kopā. Nesen viņi bija apmeklējuši kaimiņu ciemu, kur strādāja pie koka konstrukciju labošanas skolas nodaļā. Lai arī abiem jau bija pensija, viņi vienkārši nevarēja sēdēt mājās bezdarbībā.
Braucot mājās, lai ceļš nebūtu garlaicīgs, vīrieši sāka dzīvu sarunu.
“Pārdomāsim, Fedja, vai vasarā varbūt palīdzēt kokzāģētavā, kārtot baļķus?” ierosināja Pjotrs.
“Tu, Petjka, acīmredzot, zaudē prātu! Atceries tikai, kā mums tur pēdējoreiz gāja! Tavam jaunākajam dēlam toreiz vēl bija tikai pamatskola, bet tagad viņam jau ir trīs bērni. Ar baļķu mizošanu mūsu vecumā mēs nevienam nedosim galu,” atbildēja Fedja, uzsverot reālās iespējas.
Sieviete, kas mainīja visu:
Garām ejot ciema mājai, kur dzīvoja sieviete vārdā Ludmila, vecajiem uz acīm iepriecinājās viņas suns Valets, kurš guļa uz lieveņa un likās ļoti nomākts.
“Ļudka atkal visu pabija, izdzēra un izsūtīja suni uz auksto! Cik viņai viss ir vienalga! Trīs gadus strādāja kā slaucēja, bet tad sāka dzert un atstāja darbu, sūdzoties, ka rītos ir pārāk grūti kāpt no gultas. Bet pienu dzert tai nešķiet par lielu saspringumu. Tādas sievietes mani nikni uzbūra,” nosodīja Pēteris ar atriebību.
“Klausies, mana sieva nesen stāstīja, ka Ļudka pirms kāda laika esot dzimis bērniņš. Bet ar ko viņa to baro, ja viņas ķermenis tikai izdalās šķidrumu? Lai būtu, kā ir. Es labāk aiziesu un piedāvāšu Valetam maizes gabalu. Viņš noteikti ir izsalcis,” teica Fjodors, izrādot līdzjūtību.
Vīrietis iegāja Ludmilas pagalmā. Māja bija tumsā, skurstenis nesmēķēja, un šķita, ka sieviete bija iemiguša un nebijusi gatava ilgstošam ugunij cepeškrāsnī. Pašai viņai nebija problēmu – aukstums ātri izrausies no dzēruma, bet kā būs ar bērniņu? Viņš taču nepanesīs šo aukstumu, domāja vīrietis.
Pavērsiens, ko negaidīja:
Tad vecais vīrs devās pie Valeta, kurš bija sasēdies gredzenā un pārklāts ar biezu sniegu. Dzīvnieks kustējās tikai nedaudz, dzirdot pietuvojošos soļus, un tad nometa galvu atpakaļ uz zemes.
Fjodors nāca klāt un piedāvāja sunim gabaliņu maizes.
Suns grūti pacēla galvu un uzmetās atpakaļ uz visām četrām. Bet tad Fjodors pamanīja, ko suns tik uzmanīgi sargāja no aukstuma. Lieveņu sniegos gulēja mazulis! Izskatījās, ka viņš bija bezsamaņā.
“Petjka, ātri aizskrien pēc mūsu ā***e. Vajag izsaukt atbildīgos dienestus, šai sievietei jāiet cietumā!” sauc Fjodors, pārņemts no šoka. “Ak Dievs, vai mazulis vēl ir dzīvs? Kur tu esi, Petjka? Viņa izmeta savu bērnu ārā, lai tas n****u aukstumā!”
Pjotrs uzreiz nesaprot, kas notiek, bet saprot, ka situācija ir šausminoša. Viņš skrien uz priekšu un redz, kā Fjodors aizvērtā aitādas kažokā iesaiņo mazuli, spiežot to cieši pie sevis. Reaģējot uz vecā vīra saucienu un sajūtot siltumu, bērns atgriežas pie apziņas un sāk klusi raudāt.
Fjodors sāk klauvēt pa aizvērtajām durvīm. Bet visur, no kurienes dzirdams, ir tikai ieslēgta televizora skaņa.
“Petjka, pārtrauc šos muļķīgos triecienus. Viņa ir vispār izmirusi no dzeršanas,” saka Pjotrs. “Likuma sargi tik un tā nodarbosies ar viņu. Tu pats varētu sasalt. Ejam uz sli***īcu!”
Valets paceļas kājās un nedaudz novirzās uz sāniem, neizpratnē par to, kas notiks tālāk ar viņu. Vai viņu sitīs? Iespējams. Sunītis bija pieradis, ka pēc bļaustīšanās vienmēr seko soda. Bet šoreiz divi cilvēki viņam piedāvā maizi un glāstīja galvu. Kas notiks tālāk? Sunītis palika gulēt uz apledojušajiem lieveņa dēļiem, līdz pienāca likuma sargi.
Pjotrs steidzās uz ciema veterinārei Zinaīdas māju, kur viņš ar grūtībām pamodināja sievieti, taču viņa bija saprotoša. Spriežot pēc viņas trīcošajām lūpām un nomaldītā runas, bija skaidrs, ka viņa tikko uzzināja, kas noticis. Abi kopā steidzās uz sl***cu, kur jau gaidīja arī Fjodors ar ievīsto kažokā zīdaini.
Feldšere sagatavojās uzņemt pacientu ar smagu apsaldējumu un aukstuma šoku, kustoties veikli un apņēmīgi. Beidzot durvīs parādījās Fjodors, kautrējoties un smagi elpojot no ātrās skriešanas. Siltumā viņš justies vēl sliktāk, jutās sirds sāpes un asinsspiediens paaugstinājās. Feldšere nekavējoties veica visus nepieciešamos me***kos pasākumus, novietoja pacientu gultā un deva tēju, lūdzot Pjotram turēt draugu uzraudzībā.
Turpinājumu lasi nākošajā lapā