Vīrietis piekrastē uzgāja kasti. Viņam radās aizdomas, ka to izskalojis jūras vilnis. Viņš piesardzīgi tai pietuvojās, taču, to atverot, nezināja ko darīt.
Džordžs Deiviss strādāja kā parasts darbinieks vietējā ķīmijas rūpnīcā. Taču pēc tam, kad rūpnīcas direktors tika atbrīvots no amata pārkāpumu dēļ un sākās tiesas process, uzņēmuma stāvoklis sāka strauji pasliktināties.
Lasi arī: Kad liliju pumpuri plaukst ieteicams veikt divas procedūras, kas dos spēcīgu efektu
Nepieredzējušajam 36 gadus vecajam režisoram trūka nepieciešamo zināšanu, lai efektīvi veiktu uzdevumu, kas galu galā izraisīja gandrīz pilnīgu sabrukumu.
Tā rezultātā Džordžs palika sagrauts un spiests dibināt savu uzņēmumu, kamēr viņš meklēja mierinājumu makšķerēšanā. Iepriekš viņam tā bija izklaide, bet nesen ar lielāku atdevi sāka nodarboties ar makšķerēšanu, pēc tam pārdodot savu lomu kaimiņu ciemata zivju tirgū.
Lai gan gūtā peļņa ir neliela, tā nodrošina pietiekamus līdzekļus viņa iztikai, un viņš neizsaka nekādas pretenzijas. Tomēr reiz viss mainījās..
Viņš nedzīvoja pašā ciematā, bet gan 10 kilometrus no tā. No sava tēva viņam palika mantojumā māja upes krastā ar nelielu piestātni. Džordža pats ar savā rokām uzbūvēja savu laivu. Laivas dzinējs dažkārt niķojās, bet viņš negrasījās ar to doties garos ceļojumos, tāpēc viņam ar to pietika.
Jau bija rudens, un Džordžs nolēma agri no rīta doties zvejā. Viņš iedarbināja laivu un aizbrauca uz savu iecienītāko zvejas vietu. Šī vieta atradās puskilometra attālumā no piestātnes, vieta bija klusa, neviens šeit nemakšķerēja, izņemot pašu Džordžu.
Zivju loms šeit bija patiešām labs. Viņš pēkšņi pretējā krasta zāles biezoknī ieraudzīja kaut ko melnu un ar zālēm apaugušu. Viņš nolēma piepeldēt tuvāk un paskatīties.
Kad viņš nonāca pietiekami tuvu, viņš bija samulsis. Pie krasta atradās gara , vismaz 2 metru kaste. Viņš izkāpa uz sauszemes un izvilka kasti no ūdens.
Izmantojot viņa rīcībā esošos darbarīkus laivā, vīrietis piekļuva kastei un bija pārsteigts par tā saturu. Kastē bija apmēram divdesmit gadus vecs puisis. Izskatījās, ka noģībis. Džordžs to saprata, kad ieraudzīja, ka puisis elpo.
Jaunietis ievilka pirmo gaisa elpu:
Acīmredzot svaigs gaiss ietekmēja plaušas. Un pēc pāris minūtēm puisis pamodās un uzreiz metās celties:
-Kur es esmu? Kas esi tu? Kur es esmu?
– Nē, kas esi tu? Kāpēc esi šajā vecajā kastē? Es tevi atradu pirms divdesmit minūtēm. Es te makšķerēju, bet ieraudzīju kasti krastā.
– Man vajag pazvanīt. Ir jums līdzi mobilais telefons?
– Līdzi nav. Ejam uz māju, es tev iedošu telefonu.
Puisis, kurš īsti neuzticējās vīrietim, kurš viņu atrada, nevilcinājās un ielēca laivā. Viņi peldēja uz piestātni. Puisis velējās pazvanīt savai ģimenei.
Jaunietis sāka stāstīt, ka pirms 3 dienām viņam pļaujot zāli ir kļuvis slikti un viņš nokritis. Tēvs pieskrējis tomēr nav sajutis pulsu un nekavējoties zvanījis policistiem. Ierodoties notikuma vietā, policists paziņoja, ka dēla vairs nav.
Vecāki pasūtīja kasti no vietējā amatnieka. Puisis tika tajā ielikts un ievietots katafalkā. Vecāki nosūtīja automašīnu uz vietu dažu kilometru attālumā no pilsētas, un viņiem pašiem bija jāseko, bet automašīna pēkšņi salūza, un viņi izbrauca pēc 40 minūtēm.
Ceļu klāja migla, kas šeit bija nepārtraukti bijis nedēļu. Katafalks, bija vecs un aizmugures durvju slēdzene netaisījās ciet. Kaste izkrita un ieslīdēja tieši upē. Vadītājs uzreiz nepamanīja zaudējumu, un, kad to atrada, jau bija par vēlu.
– Čau mammu. Te tavs dēls Čārlijs.
– Kas tas ir? Kas par joku? Mans dēls ir pazudis jau vairākas dienas.
– Mammu, tas tiešām esmu es, tavs dēls. Es nezinu, kas notika, bet kāds zvejnieks mani atrada kastē.
– Kas? Čārlijs, vai tā ir taisnība, vai ne? – mamma atpazina sava dēla balsi.
– Jā, es tā esmu, mamma. Es esmu šī cilvēka mājā, ja ne viņš, tad es nezinu, kas ar mani būtu noticis.
“Pasakiet man adresi, un mēs dosimies tur.”
Vecāki ieradās un pateicās zvejniekam par dēla glābšanu. Kā vēlāk izrādījās, Čārliju piemeklēja krampji. Viņš pat nespēja bilst ne vārda saviem vecākiem.
