Veronika vīra komandējuma laikā nolēma doties uz abu kopīgo vasarnīcu, lai pastrādātu dārzā un pie reizes atpūstos. Kad sieviete piebrauca pie mājiņas, viņa ieraudzīja, ka vārtiņi ir vaļā. Tātad tur kāds ir, viņa nodomāja. Nākamajā mirklī Veronika teju vai zaudēja valodu, kad saprata, kas ir noticis!
– Mīļā, es dodos prom!
– Pagaidi, vai tu neko neesi aizmirsis? Vai paņēmi ēdamo ceļam? – Veronika jautāja vīram.
– Nu, protams. Necietīšu taču izsalkumu tik daudz stundu.
– Piezvani man, kad būsi galamērķī.
– Jā, protams, Ilmārs noskūpstīja sievu uz vaiga un devās ceļā.
Veronika un Ilmārs bija precējušies vairāk nekā 10 gadus. Trešo reizi viņš devās komandējumā uz veselu mēnesi. Protams, viņai negribējās laist dzīvesbiedru prom, bet nekas cits neatlika – tāds bija viņa darbs.
Kad Ilmārs aizbrauca un atzvanīja, ka ir nonācis galamērķī, Veronika domāja, ko viņai tagad sadarīt. Visi mājas darbi bija paveikti. Sievietei nebija neviena, ar ko satikties. Laika gaitā viņa bija izbeigusi attiecības ar draudzenēm, jo bija stingri pārliecināta, ka precētai sievietei draudzenes nav vajadzīgas.
Tāpēc Veronika pat nezināju, ar ko aizpildīt savu laiku. Iespējams, varētu satikties ar paziņām. Bet kāda jēga? Viņiem pašiem droši vien ir savas lietas, ar ko nodarboties.
Tad Veronika atcerējās par vīra vasarnīcu, kurā abi nebija bijuši trīs mēnešus. Līdz šim nebija laika tur aizbraukt, arī vasaras sezona bija tik tikko sākusies.
– Ko tu plāno darīt? – Veronikai pa telefonu jautāja viņas māte, kura dzīvoja citā pilsētā.
– Vēl nezinu, domāju rīt doties uz vasarnīcu. Sen neesmu tur bijusi.
– Ko tu vasarnīcā darīsi bez Ilmāra? Vai tev nav bail tur palikt vienai?
– Kāpēc man būtu jābaidās? Es tur esmu likumīga īpašniece, man nav no kā baidīties.
– Ja nu pēkšņi pa vasarnīcām vazājas ļaunprāši un nodarbojas ar zagšanu? – māte raižpilni vaicāja.
Veronika tikai pasmaidīja par viņas vārdiem.
Lasi vēl: Pēc ļoti gara mūža aizsaulē devies aktieris, kurš ļoti bieži bija redzams uz TV ekrāniem
– Mammu, neuzskrūvē sevi un beidz fantazēt. Tur viss ir kluss un mierīgs.
– Cik ilgi tu tur būsi?
– Es domāju, ka nedēļu.
– Oho, tik ilgi? Tad apsoli man zvanīt biežāk, labi?
– Noteikti.
Veronika pirms došanās ceļā savāca visas nepieciešamās lietas un pārbaudīja automašīnu. Nākamās dienas pusdienlaikā viņa jau plānoja būt vasarnīcā.
Patiesībā vasarnīca bija lieliski piemērota atpūtai. Iedomājies, ka daži cilvēki ir gatavi maksāt neticami daudz naudas, lai tikai atpūstos vismaz tūrisma bāzē!
Bet vasarnīcā nekas papildus nav jāmaksā. Viss ir tavs un pierasts. Izņemot to, ka bija arī citas nianses, tostarp sakņu dārza kopšana. Tomēr tas neatcēla visas pārējās priekšrocības.
Daži pat apskauda to, ka Veronikai un Ilmāram ir vasarnīca.
– Ir labi, ka jums ir šāda vasarnīca. Laimējies! – teica vīra brālis Ronalds.
– Kāpēc laimējies? Ilmārs to nopelnīja pats, tāpēc arī nopirka. Sapelni un arī varēsi nopirkt.
– Viegli pateikt. Zini, katra cilvēka turības līmenis ir atšķirīgs, Ronalds smagi nopūtās.
Tomēr Veronikai tās šķita tikai atrunas. Jo, ja vīrietis patiešām vēlas nopelnīt naudu, viņš meklē visas iespējas kā to izdarīt.
Tāpēc viņa bija pārliecināta, ka Ronaldam ir vienkārši ērti meklēt sev attaisnojumus un turpināt apskaust savu veiksmīgāko brāli, kurš patiešām centās dzīvē kaut ko sasniegt un nesēdēja rokas klēpī salicis.
Veronika jau tuvojās vasarnīcai, kad ieraudzīja, ka vārti ir vaļā. Skaidrs, ka tur kāds bija.
Jā, acīmredzot māte ne velti uztraucās. Tomēr Veronika bija ļoti ieinteresēta uzzināt, kas atrodas viņas miteklī. Vai tiešām zagļi iekļuvuši? Vai nekavējoties jāzvana likumsargiem?
Viņa jau grasījās zvanīt likumsargiem, kad tālumā ieraudzīja pazīstamu siluetu. Tad viņa drosmīgi devās uz vasarnīcas pusi.
– Ak, Veronika, kāds pārsteigums! – teica Ronalda sieva Lelde un jau gribēja Veroniku apskaut, bet atbraucēja stāvēja nekustīgi kā stabs.
– Ko tad tu šeit dari?
– Zini, te tāds notikums…
Pirms Lelde paspēja pabeigt teikumu, netālu parādījās Veronikas vīra brālis Ronalds.
– Ko tad jūs te darāt? Vispār, paskaidrojiet man beidzot, kas šeit notiek? – Veronika jautāja, neslēpdama neapmierinātību.
– Ak, Veronika, sveika! Jā, mēs ieradāmies šeit padzīvot.
– Kā to saprast – padzīvot? Ko tas nozīmē?
Ronalds vilcinājās, bet tomēr atrada ko atbildēt.
– Vai Ilmārs tev neko neteica?
– Par ko?
– Ka viņš pats ļāva mums šeit padzīvot. Zini, es ļoti gribēju atpūsties no pilsētas burzmas, tāpēc mēs atbraucām.
Veronikai šāda nekaunība nebija saprotama. Pat ja viņi ir radinieki, bija taču jājautā dzīvošanas atļauja viņai. Un sieviete arī nesaprata, kāpēc vīrs ar viņu nebija konsultējies šajā jautājumā.
– Es nezinu, ko mans vīrs jums atļāva darīt, bet personīgi es nevienam neko neļāvu.
Šajā brīdī sarunā iejaucās Lelde.
– Veronika, beidz dusmoties. Galu galā mēs esam radinieki. Mēs lieliski pavadīsim laiku kopā. Turklāt esmu uzcepusi kartupeļus. Ejam pie galda.
Stāsta turpinājumu lasiet nākošajā lapā
– Atradusies saimniece, Veronika nobļāvās un devās uz otro stāvu.
Ronalds juta, ka atmosfēra uzkarst, un arī mēģināja situāciju labot.
– Veronika, mēs vēlētos padzīvot šeit vismaz nedēļu. Tu neiebilst?
– Es iebilstu.
– Nu, radu būšanas dēļ. Turklāt mūs uzaicināja pats Ilmārs. Tu saproti, es paņēmu atvaļinājumu tikai šī iemesla dēļ. Lelde man tik ļoti lūdzās, tu neticēsi.
Tad Veronika saprata, ka varbūt tiešām nebija vērts rīkot skandālu, un piekrita. Rezultātā radinieki palika pirmajā stāvā, bet viņa iekārtojās otrajā.
Ar laiku šķita, ka šis incidents ir aizmirsies un viņiem pat izdevās normāli sazināties. Ja ne viena galvenā lieta. Rolandam un Leldei nekādi neizdevās tikt vaļā no slinkuma.
Trauki nemazgāti, grīdas pielāčotas, baseins netīrs. Viņi tikai pasmējās par visiem Veronikas aizrādījumiem vai apsolīja vēlāk visu satīrīt.
Es nejokoju, man jau ir apnikusi šī cūku kūts! – Veronika stingri paziņoja.
Tomēr atbilde bija viena un tā pati:
– Nu, nepārspīlē. Atstājām uz galda atstāja drupatas, kas tur tik traks? – Lelde noplātīja rokas.
– Es vienkārši negribu, lai šeit ieviešas peles!
Rezultātā kaut kā izdevās piespiest radiniekus sakopt aiz sevis, bet bieži vien tas bija jādara pašai Veronikai. Jo vieglāk bija uzreiz visu uzkopt, nekā nemitīgi prasīt un gaidīt vēl trīs dienas.
Un tad pēkšņi Veronikai radās lieliska ideja. Nākamajā dienā viņa nolēma nevēlamos viesus pamodināt agri no rīta.
– Ceļamies!
– Veronika, kāpēc tik agri? Kas noticis? – Ronalds izberzēja acis.
– Tagad ejam uz dārzu strādāt, kamēr vēl ārā nav karsts. Pēc tam pagulēsiet. Un arī tu, Lelde, celies augšā.
Lelde laiski izstaipījās gultā.
– Kāpēc es?
– Ko tu tu domā ar kāpēc? Arī tu dosies palīgā. Tā kā esat ieradušies, nav ko laiku tērēt, nāciet palīdzēt.
Rezultātā Veronika sasniedza savu mērķi un radinieki devās ārā.
– Ak, mums te darbu pāri galvai. Piemēram, jums ir jāizravē viss dārzs un pēc tam tas jālaista, bet ziedi jāpārstāda.
Radinieki kopā ar Veroniku strādāja dārzā līdz pusdienas laikam.
– Vai tev, Veronika, nav slinkums, lai to visu izdarītu? – Lelde žāvādamās teica.
– Nē, ja gribi dzīvot vasarnīcā, tad jāstrādā. Vai arī tu domā, ka cilvēki šeit tikai atpūšas?
Lelde klusēja, bet Veronika jau saprata viņas atbildi.
– Labi, turpināsim strādāt vakarā.
– Kā vakarā? Bet kad atpūtīsimies? – Ronalds pārsteigts jautāja.
– Tiklīdz satumsīs.
Veronika pēc pusdienām pamanīja, ka nelūgtie ciemiņi sāk taisīties prom.
– Kur jūs dodaties?
– Mēs braucam prom.
– Kā tā? Jūs taču gribējāt palikt nedēļu. Es domāju, ka tas būtu lieliski, jūs varētu man palīdzēt dārza darbos.
Ronalda un Leldes acis tajā brīdī iepletās.
– Jā, zini, man zvanīja no darba. Tāpēc mums nav laika. Mums jādodas prom. Kādu citu reizi.
– Nu, labi, Veronika teica, tik tikko spējot savaldīt smaidu.
Viesiem aizejot, viņa nolēma piezvanīt vīram, lai noskaidrotu situāciju.
– Kādas atslēgas? Es viņiem neko nedevu! – vīrs apgalvoja.
– Labi, no kurienes viņi tās dabūja?
– Tieši tas mums jānoskaidro.
Tad Ilmārs atcerējās, ka Ronalds reiz bija atnācis pie viņa un kā reizi atradās viņa kabinetā, kad Ilmāram kāds piezvanīja. Visticamāk, negantais brālis tajā brīdī nočiepa vasarnīcas atslēgas un slepeni nolēma izveidot to dublikātu. Kā gan viņš uzdrošinājās tā rīkoties?
Ilmārs nolēma brāli uzaicināt uz ļoti nopietnu sarunu. Vīrietis arī lepojās ar savu sievu un viņas atjautību, kas palīdzēja nekaunīgos ciemiņus izsvēpēt no vasarnīcas. Tā viņiem būs laba mācība, neierasties tur, kur viņus negaida, viņš nosprieda.
Bet ko tu domā par šā stāsta morāli? Ja tev par to ir viedoklis, pastāsti komentāros un dalies ar rakstu soctīklos!