Dzīvoju lielā ciematā, man pieder omulīga mājiņa ar dārzu un zemes gabalu. Vīrs pirms četriem gadiem aizgāja mūžībā, un es viena nespēju tikt galā ar visiem sadzīves un dārza darbiem.
Pēc vidsusskolas pabeigšanas abi dēli aizbrauca uz pilsētu, palika tur, iekārtojās darbā un atrada otrās pusītes. Bet no viņiem nesaņemu tikpat kā nekādu palīdzību, sūdzas 61 gadu vecā Valda.
Vecākajam dēlam ir daudz rūpju, viņš atbrauc ciemos ļoti reti. Es viņu nenosodu. Zinu, cik grūti viņam klājas. Gan sieva slimo, gan bērni mazi. Bet darbā liela slodze, atvaļinājumu vai brīvdienas grūti dabūt.
Bet jaunākais dēls un viņa sieva sākumā brauca gandrīz vai katru nedēļu. Bērnu viņiem pagaidām nav, vedekla vēl ir studente, abiem ir daudz brīvā laika.
Un sākumā es varēju uz viņiem paļauties. Tiesa, viņu sniegtā palīdzība nebija uz ilgu laiku. Pareizāk sakot, nebija pietiekami daudz atbalsta no vedeklas puses.
Lasi vēl: Meklē 1 miljona eiro loterijas laimesta uzvarētāju; viņš nedod par sevi nekādu ziņu
“Lidija man sāka uzdot muķīgus jautājumus. Kāpēc es stādu tik daudz kartupeļu un sīpolu? Kāpēc zemes gabalā ir tik daudz burkānu un biešu? Kur es likšu visus šos gurķus, kabačus un tomātus?” stāstīja Valda.
