Svētdien bijām kristībās. Nekādi nespēju pārstāt domāt par eksotisko vārdu, kādu vecāki deva meitiņai

Uzreiz teikšu, ka šī ģimene dzīvo ciematā. Paši saprotat, kādas tur ir paražas. Kad es ieraudzīju cilvēku pūli netālu no mazās baznīciņas, es nodomāju, ka uz kristībām ir ieradies viss ciemats.

Droši vien tā arī bija. Skaidrs, ka pēc ceremonijas visi šie cilvēki devās uz restorānu, lai svinētu kristības jautrā pulkā. Svinību vaininieki sarīkoja trakas dzīres.

Jebkuras kāzas nobāl –šajās kristībās bija viss. Gan sivēna cepetis, gan čigāni ar lāčiem, gan dejas līdz rītam. Lūk, šādas ir mazuļa kristības lauku stilā, kas man nav saprotams!

Bet visvairāk mani pārsteidza tas, kādu vārdu vecāki deva kristāmajai meitenītei. Tas, ko dzirdēju, bija ārpus manas saprašanas robežām. Es jau esmu gatava dažādām Evelīnām, Adelēm un Glorijām.

Bet šo vārdu – Tabita – es dzirdēju pirmo reizi. Ko tu par to saki? Personīgi es vairākas reizes vārdupārvaicāju, jo nevarēju pilnībā saprast, kā tas skan. Sākumā mēs ar vīru domājām, ka šim vārdam ir japāņu saknes, bet tad internetā izlasīju, ka tas esot cēlies no grieķu valodas.

Protams, ka pareizticīgo priesteris atteicās kristīt meitenīti kā Tabitu. Tāpēc vecāki baznīcas kalendārā izvēlējās vārdu Tatjana. Ja godīgi, man nepatīk nosodīt vecākus par to, kā viņi nosauc savus bērnus.

Es domāju, ka tā ir viņu personīgā lieta. Un nevienam nav tiesību uzspiest viņiem savus variantus. Šajā situācijā es arī neapsūdzu, bet esmu vienkārši neizpratnē. Ne vairāk. Un es brīnos par vecāku bagātīgo iztēli. Un jūtu līdzi meitenei, kura visu savu dzīvi dzīvos ar vārdu Krivošejeva Tabita Petrovna. Tas skan pilns bērna vārds.

Kad mana klasesbiedrene par godu Romas pāvestam Franciskam nosauca meitu par Frančesku, es nodomāju, ka neko pārsteidzošāku vairs nedzirdēšu.