Ar gadiem sapratu, ka ciemiņi mājās ne vienmēr nes prieku – tieši tāpēc nolēmu vairs neaicināt draugus un radiniekus, un šis lēmums mainīja daudz ko.
Mēs bieži esam pieraduši: ja viesi nāk, tad galdam jālūst, mājai jābūt kārtīgai un saimniecei – nogurušai jau pirms svinībām. Pat vienkārša tējas iedzeršana pārvēršas par vairāku dienu gatavošanos. Es to piedzīvoju gadiem ilgi un vienā brīdī sapratu – vairs tā nevēlos.
Es pieņēmu lēmumu pārtraukt aicināt ciemos gan draugus, gan radiniekus. Un tam ir vairāki iemesli, par kuriem vēlos pastāstīt.
Kad gaidi viesus, māja jāiztīra līdz spīdumam, jāsarūpē ēdieni un dzērieni. Bieži vien jau vairākas dienas iepriekš skraidu pa veikaliem, vāru un cepu, tikai lai galds būtu bagātīgs. Un pašā pasākuma dienā mostos agri, lai vēl sakoptu visu līdz pēdējam sīkumam. Tāds “prieks” beidzas ar nogurumu, nevis svētku sajūtu.
Ne visi viesi uzvedas pieklājīgi. Dažiem ir sajūta, ka atnākot ciemos, viņi drīkst darīt jebko. Reiz kāda paziņa atvēra manu skapi un sāka mērīt drēbes! Citi neuzmanīgi lien ledusskapī un ņem, ko vēlas. Tādas situācijas atstāj nepatīkamu pēcgaršu un liek domāt – vai vispār vērts aicināt?
Arī ar radiem ne vienmēr ir vienkārši. Ir bijis, ka ciemiņš sēž līdz pusnaktij un neliekas ne zinis par mājieniem, ka laiks doties prom. No tā bieži vien izveidojas neērta atmosfēra. Tieši pateikt “ej mājās” es nevaru – pārāk nepieklājīgi. Bet klusībā nemierīgi sēžu un gaidu, kad beidzot palikšu viena.
Ir arī cits stāsts – kad radi atved līdzi bērnus, iepriekš nebrīdinot. Vienreiz viesu bērns nejauši izmeta manu telefonu uz grīdas, un ekrāns saplīsa. Protams, neviens par zaudējumu neatbildēja. Pat ja nekas nesaplīst, bērni mājā skraida, grābj visu, kas pagadās, un rada lielu nemieru.
Kad pārstāju aicināt ciemiņus, pamanīju, ka arī mani pašu vairs reti sauc uz viesībām. Daudziem patiešām ērtāk nākt pie cita – pašiem nav jātīra, nav jāgatavo, nav jāmaksā par produktiem. Bet vai tā ir īsta draudzība, ja cilvēki atnāk tikai, lai pieēstos un pēc tam aizietu?
Es neesmu palikusi bez socializēšanās – gluži otrādi. Tagad labprātāk izvēlos tikties ar draugiem ārpus mājas. Ejām uz kafejnīcu, dodamies kopīgos izbraucienos vai vienkārši satiekamies dabā. Tā nav liekas spriedzes, nav neērtu situāciju, un visi jūtas brīvāk.
Protams, ir cilvēki, kurus es joprojām gaidu savās mājās – paši tuvākie. Tie, ar kuriem nav jākaunas par nesakārtotu plauktu vai nepietiekami bagātu galdu. Bet to ir pavisam nedaudz.
Šī pieredze man lika saprast: ne viesu skaits un bagātīgi galdi veido svētkus, bet gan pati saruna un kopā būšana. Kad noņem lieko nastu, dzīve kļūst mierīgāka un patīkamāka.
Tāpēc tagad es saku tieši: es vairs neaicinu ciemos draugus un radiniekus tik bieži kā agrāk. Jo man svarīgāka kļuvusi iekšējā harmonija, nevis sveša laipnība vai tukša pieēšanās.
