Stāstu, kāpēc es vairs neaicinu ciemos draugus un radiniekus – tam ir savi iemesli, kas liek aizdomāties

Kad pārstāju aicināt ciemiņus, pamanīju, ka arī mani pašu vairs reti sauc uz viesībām. Daudziem patiešām ērtāk nākt pie cita – pašiem nav jātīra, nav jāgatavo, nav jāmaksā par produktiem. Bet vai tā ir īsta draudzība, ja cilvēki atnāk tikai, lai pieēstos un pēc tam aizietu?

Es neesmu palikusi bez socializēšanās – gluži otrādi. Tagad labprātāk izvēlos tikties ar draugiem ārpus mājas. Ejām uz kafejnīcu, dodamies kopīgos izbraucienos vai vienkārši satiekamies dabā. Tā nav liekas spriedzes, nav neērtu situāciju, un visi jūtas brīvāk.

Protams, ir cilvēki, kurus es joprojām gaidu savās mājās – paši tuvākie. Tie, ar kuriem nav jākaunas par nesakārtotu plauktu vai nepietiekami bagātu galdu. Bet to ir pavisam nedaudz.

Šī pieredze man lika saprast: ne viesu skaits un bagātīgi galdi veido svētkus, bet gan pati saruna un kopā būšana. Kad noņem lieko nastu, dzīve kļūst mierīgāka un patīkamāka.

Tāpēc tagad es saku tieši: es vairs neaicinu ciemos draugus un radiniekus tik bieži kā agrāk. Jo man svarīgāka kļuvusi iekšējā harmonija, nevis sveša laipnība vai tukša pieēšanās.

Kā ir ar jums? Vai jūs vēl turpināt rīkot lielas viesības mājās, vai arī izvēlaties mierīgākus variantus?