Pirms neilga laika tagadējais mazapdzīvotais ciems netika uzskatīts par mazu. Dažas ielas, klubs, veselības ēka. Bija arī skola. Tieši skola vai drīzāk tās slēgšana bija vainīga pie tā, ka ciems kļuva pamests.
Pēc skolas slēgšanas ciemats sāka izmirt. Tas ir saprotams. Ko darīt vecākiem, ja viņu bērniem nav kur mācīties? Ir tikai viena izeja: doties uz vietu, kur ir skola. Citas izvēles nav. Būtu iespējams mācīties skolā citā ciematā, piemēram, Orekhovkas ciematā, un tas nav tik tālu, tikai astoņus kilometrus, bet kā bērniem tur nokļūt? Pat ja ģimenei būtu automašīna, nebūtu laika bērnus aizvest uz skolu.
Sākumā ar ciema padomes lēmumu tika piešķirts autobuss, lai skolēnus nogādātu uz skolu citā ciemā. Taču autobuss bija tik vecs, ka tas neiztika bez bojājumiem, un ciema skolēniem nācās izlaist daudzas mācību stundas ne savas vainas dēļ. Un avārijas bija pat brauciena vidū, un tas radīja satraukumu vecākiem, jo īpaši aukstajā ziemas laikā.
Tāpēc viņi pameta ciematu. Daži devās uz Orehovku, daži uz rajona centru, bet daži vēl tālāk, uz pilsētām.
Tad ambulanci slēdza. Neviens to neaizvēra, bet dakteri aizbrauca, un nebija neviena, kas strādātu šeit.
Tā Zimki kļuva par dīvainu ciemu: lielu ciemu māju skaita ziņā, bet mazāko rajonā iedzīvotāju skaita ziņā. Vairākas ģimenes dzīvoja starp sabrukušām un pamestām mājām.
Izpildiet šo testu:
Starp iedzīvotājiem, kas nebija aizbraukuši, bija arī Svetlana, jauna sieviete, kura līdz ambulances slēgšanai bija strādājusi par medmāsu. Viņai nebija, kur iet. Svetlana dzīvoja kopā ar savu vecmāmiņu, kura viņu bija audzinājusi. Pirms dažiem gadiem Sveta pabeidza skolu un atgriezās ciemā, lai dzīvotu pie vecmāmiņas.
Līdz brīdim, kad ambulanci slēdza un Svetlana zaudēja darbu, viņas aktīvā un darbīgā vecmāmiņa bija novecojusi un slima. Ziemā viņa netika ārā, bet vasarā ar Svetlanas palīdzību viņa aizgāja līdz durvīm un apsēdās uz soliņa pie durvīm.
Arī Svetlana vēlējās aizbraukt no ciemata, bet ko lai dara viņas vecmāmiņa? Viņu nevarēja atstāt vienu, viņai bija vajadzīga pastāvīga aprūpe un atbalsts.
– Mana mazmeita, es tevi esmu gandrīz kā piekalusi pie sevis un turu tevi šeit, bet tev ir jāprecas, jāveido ģimene, jārada bērni. Bet kurš tevi šeit redzēs un aicinās precēties? Šeit tādu cilvēku nav, – sacīja vecā Darja un nopūtās: – Tev ir trīsdesmit gadu, bet tu joprojām esi viena..
– Es neesmu viena, vecmāmiņa, es esmu ar tevi…..
– Tieši tā, es esmu ar tevi. Es piekļaujos pie tevis kā akmens un iejaucos tavā dzīvē. Es turu tevi šajā pamestajā ciematā. Šeit nav nekādu precinieku. Un tev jāiet pie cilvēkiem.
– Neuztraucies, vecmāmiņa, kad pienāks mans laiks, es atradīšu līgavaini. Atceries, tu man pirms desmit gadiem teici, ka tev par to nav jāuztraucas, ka līgavainis atradīsies uz pavarda. Tāpēc es gaidīšu savu līgavaini mājās, mūsu ciematā.
– Tad ko tu gaidīsi, ja šeit neviena nav?
Kad mana vecmāmiņa bija jaunāka, viņai bija liela saimniecība. Viņas sētā bija vistas, zosis un pīles, un stallī parasti bija divi sivēni, kas gaidīja savu likteni uz Jaungada svētkiem. Parasti sivēnus no*a*j, un viņa pārdeva gaļu. Viņa taupīja naudu un bija laimīga, ka rūpējas par mazmeitu. Viņa smagi strādāja ne velti. Nauda palīdzēs viņas mazmeitai.
Lasi vēl: Kas notiek ar dzīvnieku dvēselītēm pēc mīluļu došanās pasaulē? Par šo reti runā, jo tas ir sāpīgi
Ar laiku vecajai Darjai vairs nebija nekādas saimniecības. Viņa vairs nespēja tikt galā. Palikuši tikai kaķi un suņi. Ne viņas, bet kāda cita. Cilvēki, aizbraucot, atstāja savus dzīvniekus. Ne jau tīršķirnes, bet gan jauktenīšus, kur tos likt? Un kaķus reti kurš ņēma līdzi, tāpēc tie kļuva par bezpajumtniekiem, skraidīja pa ciematu un pamazām Darjas vecmāmiņas pagalmā pārcēlās. Tas viss tāpēc, ka Svetlanai bija žēl viņu un viņa tos baroja, lai gan viņai pašai bija maz ēdiena.
Lasi vēl: “Kad nāks tas siltums… tas nāks” – ar pārsteidzošiem jaunumiem par šo nedeļu nācis klajā meteorologs Toms Bricis. Vai “sitīs” jauni siltuma rekordi?
Palīdzēja Zigis, nenoteikta vecuma vietējais bezpajumtnieks. Zigis aizbrauca uz Orehovku, bet bieži viesojās savā būdiņā Zimkos. Zigis strādāja gaterī. Un viņš bieži par nopelnīto naudu pirka pa lētām summām kaulus un deva tos pamestajiem dzīvniekiem. Parasti suņi sajuta, ka Zigis tuvojas ciematam, un vienmēr skrēja viņam pretī, skaļi rejot un vicinot astes. Suņi bija priecīgi redzēt viņu; viņš ne tikai atnesa viņiem ēdienu, bet vienmēr ar tiem runāja un gandrīz katru no tiem paglaudīja.
Stāsta turpinājumu lasiet nākošajā lapā